Sfinksi (Kanādas)
Pie īsspalvaino kaķu šķirnes pieder arī bezvilnas kaķi - sfinksi. Šie kaķi ir bijuši pazīstami jau pirms gadu tūkstošiem acteku valstī, par ko liecina ziņas par bezvilnas kaķiem, kurus sauca par Meksikas nakts kaķiem. Šodien šī šķirne ir neglābjami zudusi, jo šķirnes pēdējais pāris, kas dzīvoja pie indiāņa Šinika, nobeidzās, neatstājot pēcnācējus.
Presē ziņas par kailiem kaķiem drukātas jau vairāk nekā pirms 100 gadiem. Taču bezspalvas kaķi minēti jau seno acteku rakstu pieminekļos.
Savukārt Amerikā kailie kaķi bijuši sastopami vēl pagājušā gadsimta sākumā, kad izstādē rādīti Meksikas bezspalvu kaķi. Spriežot pēc aprakstiem, meksikāņu bezspalvu kaķi ievērojami atšķīrušies no mūsdienu sfinksiem.
Viņiem bijis garš ķermenis, gara aste, ķīļveidīga galva ar lielām ausīm, dzintarkrāsas acis un garas ūsas (mūsdienu Kanādas sfinksiem ūsu gandrīz nemaz nav), turklāt ziemā šiem dzīvniekiem augusi plāna vilniņa, kas, pavasarim atnākot, nozudusi (gan ūsas, gan ziemas ietērps ir arī Donas sfinksiem).
Līdz 30. gadiem nodzīvojis tikai viens šādu kaķu pāris, turklāt pēcnācēju viņiem nav bijis. Tāpēc šķirne pazuda.
Šķirnes pamatā ir dabīga mutācija. Kanādas sfinksu šķirnes pirmsākumi meklējami 1966. gadā, kad Ontārio provincē, kur kādai pūkainai kaķenei piedzima mazuļi, starp kuriem atradās arī viens bezvilnas kaķēns.
Kad runcītis paaugās, viņu sapāroja ar māti. Asinsgrēka rezultātā piedzima kaķēni gan ar, gan bez apmatojuma. (Jāpiebilst, ka tuvradniecīga pārošanās nav nekas neparasts – ne viena vien jauna kaķu un arī suņu šķirne radīta tieši tā.).
Kaķu audzētājs Riads Bava nopirka šo kaķeni un vienu metiena runcīti, abus pēc laika sapāroja un ieguva metienu, kur daļai kaķēnu bija vilna, daļai ne. Šā metiena pēcnācējiem turpmāk arī bija tādi paši metieni - daļa vilnainu kaķēnu, daļa bezvilnas.
Turpmākajā šķirnes veidošanas darbā iekļāvās audzētājs Kins Tenhove, kurš pāroja bezvilnas kaķus ne tikai ar īsspalvainajiem kaķiem, bet arī ar siāmiešiem, tāpēc sāka veidoties divu tipu sfinksi:
-
vieni bija masīvāki kaķi ar strupākām galvām,
-
otri - elegantāki un vieglāki.
Turpmākajos gados kailais kaķis ne reizi vien tika pārots gan ar savu māti, gan māsām, meitām un pat mazmeitām. Visu šo pārošanu rezultātā iezīmējās divi atšķirīgi sfinksu tipi.
Ar sfinksu audzēšanu aizrāvās aizvien vairāk audzētāju gan Kanādā, gan ASV.
1971. gadā CFA (Amerikas felinologu organizācija) atņēma šķirnei tās pagaidu statusu, jo Sfinksu bija gaužām maz, un ar esošajiem dzīvniekiem bija gaužām maz cerību radīt stabilu populāciju. Pārošanas rezultāti nebija paredzami. Šajā laikā bezvilnas kaķi ļoti bieži cieta no dažādām veselības problēmām un jau kaķēnu vecumā bieži vien nomira.
1972. gadā kaķu audzētājs no ASV Toms Smits uzrakstīja šķirnes standartu.
Šai brīdī Kanādas sfinksu īsā vēsture varētu arī beigties.
Taču 1975. gadā Minesotas štatā (ASV) kādai pūkainai kaķenei piedzima bezvilnains kaķēns.
Gadu vēlāk pasaulē nāca vēl viens bezvilnas kaķēns - kaķenīte. Šis pāris kļuva par Kanādas sfinksu saimes cilts dibinātājiem.
Pēc dažiem gadiem Kanādas pilsētas Toronto ielās atrasti vairāki kaili kaķēni. Viens runčuks, kuru saimnieki nosauca par Bembiju, gan bija drausmīgā stāvoklī – ar izdurtu aci, sakropļotiem sēkliniekiem. Diemžēl nebija šim dzīvniekam lemts kļūt par šķirnes attīstības veicinātāju. Tomēr viņa vārds šķirnes vēstures ierakstīts: Bembijs ir Kanādas sfinksu ilgdzīvošanas čempions – viņš nodzīvoja līdz 19 gadu vecumam.
Abi pārējie atrastie kaķēni aizceļoja uz Holandi – viņi kļuva par Kanādas sfinksu Eiropas atzara dibinātājiem.
Lai šķirne saglabātu veselīgumu, sfinksus laiku pa laikam pāroja ar Devonas reksiem. Devonas Reksi bija ģenētiski tuvi sfinksiem, turklāt izrādījās, ka kailo kanādiešu savienībā tikai ar šīs šķirnes kaķiem jau pirmajā paaudzē radās kailuļi. Tiesa, daži kailie kanādieši vēl mūsdienās atgādina plikus devoniešus. Tai pašā laikā stipra līdzība ar Devonas Rekss kaķiem pēc dažādu federāciju un asociāciju Sfinksu standartiem ir ļoti liels trūkums vai pat defekts.
Kanādas sfinksa raksturs, izskats un īpatnības
Kaut Sfinksus sauc par bezvilnas kaķiem, tas tomēr nenozīmē, ka viņiem ir kaila āda. Sfinksa ķermenis ir klāts ar cilvēka acij gandrīz neredzamu vilnas kārtiņu, kura taustot atgādina maigu samtu.
Acis ir lielas un pēc formas atgādina citronu. Tās ir spožas un izteiksmīgas. Ķermeņa krāsojums sfinksiem var būt dažāds - vienkrāsains, divkrāsains, ar tebi krāsojumu. Kaķa ādu veido krokas.
Piedzimstot kaķēni ir krokaini, pieaugušiem dzīvniekiem krokām obligāti ir jābūt uz galvas un nedaudz uz ķermeņa.
Uz purna, kājām un astes dažreiz ir garāka vilna, kas kaķēnam augot, parasti izzūd. Lielākajai sfinksu daļai ūsu un uzacu nav. Ja tomēr kāda ūsa parādās, tad tā parasti ātri vien nolūzt.
Tiem ir labi attīstīts, pagarš ķermenis ar izteikti platām krūtīm; kājas tievas, bet ar muskuļotām ciskām, priekškājas īsākas par pakaļkājām, priekškājām labi izteikts piektais pirksts, tās ir izliektas. Aste gara, cieta, tiek saukta arī par "lauvas asti", sašaurinās virzienā uz galu, atgādina pātagu.
Galva sfinksiem nedaudz pagarinātas ķīļveida formas ar izteiktiem vaigu kauliem un spēcīgu zodu, raksturīga pāreja no pieres uz degunu. Ausis lielas, platas pie pamatnes un ar noapaļotiem galiem, paplati novietotas.
Sfinksu ķermeņa temperatūra ir paaugstināta - 42 grādi, tāpēc taustot ar roku ķermenis šķiet ļoti silts. Sfinksi attīstās lēni, pat gadu vecs dzīvnieks vēl nav pilnībā nobriedis. Sfinksi svīst, un sviedri ir pigmentēti, tāpēc kaķi ieteicams ir regulāri mazgāt.
Vienlaikus tie ir ļoti mīlīgi, kustīgi, labsirdīgi dzīvnieki, kuri izjūt lielu mīlestību pret savu saimnieku, visur tos pavada kā sunīši; ir ļoti kustīgi un rotaļīgi. Sakarā ar sfinksu paaugstināto temperatūru to vielmaiņa norit daudz straujāk nekā citiem kaķiem, tāpēc barības patēriņš ir lielāks nekā citu šķirņu kaķiem.
1993. gadā pirmais sfinksu pāris no Beļģijas tika ievests Latvijā.
Klubā LFA „Felimurs ” ir sena un laba Kanādas sfinksu audzētava „GOLDEN NEST”, kur ar sfinksu audzēšanu nodarbojas I.Kubasova.
Pamazām šī brīnišķīgā šķirne aug plašumā, daudzi interesējas par šīs neparastās šķirnes kaķiem. Sfinksi var patikt vai nepatikt, bet nevienu šie kaķi neatstāj vienaldzīgu.
Ķermenis 35 balles
Galva 30 balles
Ausis 5 balles
Kailums 25 balles
Kondīcija 5 balles
Kopā: 100 balles
Ķermenis: Vidēja izmēra, apaļīgs un spēcīgs tomēr salīdzinoši smalkas uzbūves.
Krūšu kurvis – plats un masīvs, vēders apaļš. Kājas arī ir smalkas uzbūves, bet muskuļotas un spēcīgas.
Priekškājas ir plati izvietotas pateicoties platajam krūšu kurvim. Ķepas ir ovālas ar gariem pirkstiņiem (saucamie mērkaķu pirksti). Aste ir gara un slaida, lokana un plika. Neliels daudzums spalvas (saucamā lauvas aste) uz astes gala ir pieļaujams.
Galva: Vidēja izmēra galvas kauss. Galvas garums ir nedaudz lielāks nekā platums, kas ir ieapaļas ķīļveida formas. Spēcīgs apaļš purniņš ar labi attīstītiem ūsu spilventiņiem un izteiktiem vaigu kauliem. Profils ir izliekts. Kakls ir vidēja garuma un muskuļains.
Ausis: Liela izmēra, platas pie galvas pamatnes un plati novietotas. Iekšpusē ir pilnībā bez spalvas. Neliels daudzums spalvu uz auss aizmugurējās daļas ir pieļaujams.
Acis: Lielas, citrona formas. Acu krāsa ir atbilstoša un piestāv ādas krāsai.
Kažoks/apspalvojums: Āda ir pārklāta ar vieglu pūku. Pēc taustes atgādina maza bērna ādu un tai piemīt tās pašas īpašības. Krunkas uz pieres, kājām un uz kakla. Neliela daudzuma apmatojums ir pieļaujams uz purniņa. Ūsas ir vēlamas.
Nokrāsas: Ir pieļaujamas visas un jebkuras nokrāsas, kas ir uzskaitītas pamatkrāsu katalogā.
Trūkumi: Stipra līdzība ar Devon Rex vai Cornish Rex tiek uzskatīts par nopietnu kļūdu.
Sapārošana ar citām bezvilnas šķirnēm ir aizliegta.
