Šķirnes

__________________________________________________________________________

 

*   *   *

 
 

     Garspalvainie kaķi:

        Īsspalvainie kaķi:
 

    Pusgarspalvainie kaķi:

  Siāmas-Orientālie kaķi:

*   *   *

 

-Persijas kaķi-

 

 

Starptautiskais Čempions

Paganello of Madara

 

Krēmkrāsas PER  e

 

 

Persijas kaķu vēsturiskā izcelšanās

   Persijas kaķu šķirne ir viena no senākajām kaķu audzētāju izveidotajām šķirnēm,arī viena no populārākajām pasaulē.Protams,mode mainās un mēdz būt, ka Persijas kaķiem jāatkāpjas citu šķirņu priekšā popularitātes ziņā, taču joprojām valda uzskats, ka tā ir vispopulārākā un izplatītākā šķirne pasaulē, par ko liecina neskaitāmās kaķu audzētavas ASV, Eiropā, īpaši Nīderlandē, un citur. Latvijā pirmie ievestie šķirnes kaķi, ar kuriem sākās felinoloģija mūsu valstī, arī bija Persijas kaķi.

   Persijas kaķiem izskats ir kopējs visai šķirnei, taču tos atšķir vilnas un acu krāsa, tāpēc izstādēs tie tiek vērtēti pa krāsām. Persiešu dzimtene, kā uzskata daļa felinologu, ir Irāka, Irāna, Turcija un Armēnija ar tām piegulošajiem reģioniem, kur šie kaķi dzīvojuši jau vissenākajos laikos. Citi felinologi turpretī uzskata, ka Persijas kaķi veidojušies no savvaļas kaķa manula, tam krustojoties ar citiem kaķiem, un tātad mituši vairāk Āzijas reģionos.Jebkurā gadījumā pirmie rakstiskie avoti par šo kaķi saistās ar 1626.gadu, kad kaķus sāka ievest Eiropā. Avoti vēsta, ka kaķus ieveduši itāļu tirgotāji, pirmie dzīvnieki bijuši tikai baltā, sarkanā un sudraboti svītrotā krāsā, pārējās krāsu varietātes izveidojušās daudz vēlāk. Šo kaķu selekcijā plaši izmantoja Angoras kaķus, kuriem ir dažas kopējas iezīmes ar Persijas kaķiem, bet ir arī virkne atšķirīgu iezīmju, īpaši tas sakāms par galvas veidojumu. Strādājot ar kaķu selekciju, šī radniecība ar Angoras kaķiem jāpatur prātā, jo nereti nepareizas partneru izvēles rezultātā kaķēniem būs stipri izteiktas Angoras kaķu iezīmes – gan pagarināti ķermeņi, gan gari deguni utt. Tas visbiežāk notiek, ja kaķu audzētāji, vēlēdamies iegūt un nostiprināt kādu Persijas kaķu šķirnes krāsu toni, ilgstoši pāro kaķus ar vienādu vilnas krāsu. Šādos pārojumos dzimušajiem kaķēniem gan uzlabojas krāsa, bet pasliktinās tips,kas kļūst līdzīgs Angoras kaķiem. Pirmie Persijas kaķi šokolādes un violetā krāsā bieži saņēma zemākas atzīmes tieši šī iemesla dēļ.Lai iegūtu augstas kvalitātes pēcnācējus, vislabāk savai kaķenei izvēlēties runci, kam nav radniecības ar kaķeni. Protams, dzīvnieku selekcijā tiek izmantota arī tuvradniecīgā pārošana – inbrīdings – taču šādos pārojumos var iegūt arī ļoti sliktas kvalitātes pēcnācējus, tāpēc pieredzējuši audzētāji tuvradniecību pieļauj tikai 3. un 4. paaudzē.

 

Persijas kaķu raksturojums un krāsu varietātes

   Persijas kaķi ir dzīvnieki ar īsu, masīvu, muskuļotu ķermeni, arī kakls ir īss, resns, platas krūtis, resnas un īsas kājas ar apaļām, lielām ķepām, kuru pirksti cieši sakļauti. Persijas kaķu raksturīgo ķermeņa uzbūvi apzīmē ar angļu vārdu cobby, kas nozīmē „kompakts, masīvs.” Šo terminu izmanto arī citās valodās kā felinoloģijas terminu kaķa uzbūves raksturojumam. Persijas kaķa galva atšķiras no citu šķirņu kaķu galvām gan lieluma, gan uzbūves ziņā. Tā ir ļoti liela, apaļa, kas nozīmē, ka kaķa galvas platums horizontāli ir tikpat liels kā vertikāli. Piere ir plata, velvēta, pāreja no pieres uz degunu ir dziļa, it kā iespiesta ( tā saucamais Stop jeb Break). Deguns ir īss, plats, it kā uzrauts, deguna spoguļa augšējā līnija atrodas acu apakšējo plakstiņu vai acs viduslīnijas līmenī.Acīm jābūt novietotām plati, tām jābūt lielām, apaļām, nedaudz izvelbtām, labi atvērtām. Ausis ir maziņas, plati novietotas, ar noapaļotiem galiem. Aste īsa, taisna, resna visā garumā.

   Persijas kaķa vilnai ir jābūt biezai, taisni augošai, garai un zīdainai. Uz kakla un krūtīm vilna ir garāka un veido krāšņu apkakli. No ausu pamatnes sāniski aug garas spalvas, tādas pat aug arī ķepu pirkstu starpās. Aste klāta ar garu, biezu, viscaur vienāda garuma vilnu.

   Persijas kaķa kvalitāte ir atkarīga no tā, cik lielā mērā iepriekš minētās īpašības tam piemīt. Ja jūs audzējat Persijas kaķus, bet ģenētikas zināšanas ir vājas, lūdziet padomu savā klubā pie šķirnes vadītāja, lai izvēlētos partnerus.

   Līdz 1980. gadam katrai Persijas kaķu varietātei bija izstrādāta sava vērtēšanas sistēma, bet 1980. gadā iedibināja kopīgu vērtējuma skalu visām krāsām.

   Persijas kaķu eksterjers tiek vērtēts pēc šādas punktu sistēmas:

Kopējais iespaids par kaķi ( ar to saprot dzīvnieka kvalitāti kopumā, ķermeņa uzbūvi un proporcijas)                                  20 punkti

Galva                                            30 punkti

Acis                                               15 punkti

Vilna, tās krāsa un struktūra        30 punkti

Izstādes kondīcija                           5 punkti

Kopā                                           100 punkti

   Kā redzams, visvairāk punktu kaķis var nopelnīt par galvas un vilnas vērtējumu, jo tieši galvas un vilnas īpatnības to atšķir no citām šķirnēm.

   Biežākie trūkumi Persijas kaķu eksterjerā:

  • trapecveida galvas forma – nepietiekami piepildīti vaigi, nepietiekami spēcīgs zods, tāpēc galva virzienā uz zodu sašaurinās;

  • plakana piere, piere ar izteiktu iedobumu virs uzacu kauliem;

  • neizteikts vai vāji izteikts „stops”;

  • pārāk īss deguns, sašaurināts deguns, sašaurinātas nāsis;

  • nepietiekami atvērtas, it kā piemiegtas acis;

  • ap acu zīlīti zaļš riņķis ( izņemot kaķus ar zaļām acīm);

  • nepietiekami intensīvs acs krāsas tonis ( blāvas acis);

  • palielas ausis ar nosmailinātiem galiem;

  • augstu novietotas ausis;

  • stiepts ķermenis;

  • pārāk īsas kājas;

  • pārāk gara aste ( ja atliec, tad sasniedz lāpstiņas kaulu vai sniedzas vēl tālāk kakla  virzienā);

  • jebkuri ģenētiskie defekti.

 

   Melnie Persijas kaķi ir vieni no efektīgākajiem un izplatītākajiem savu ciltsbrāļu vidū. Melno vilnas krāsu nosaka dominējošais gēns, kas bieži nomāc citas krāsas, taču izaudzēt labas kvalitātes meinu persieti nebūt nav viegli, jo šiem kaķiem visbiežāk ir problēmas ar krāsu. Par visvērtīgākajiem uzskata melnos persiešus, kuriem vilnas mati nokrāsoti visā mata garumā, bez pēlēka toņa pie matu saknēm. Visbiežāk melnu kaķu vilnai piemīt rūsgana vai pelēcīga nokrāsa, taču izstādēs krāsu nebrāķē līdz 2 gadu vecumam, kad tai jābūt kraukļa melnai līdz pašām saknēm. Interesants ir pieredzējušu audzētāju novērojums – ja kaķēnam 2,5 līdz 3 mēnešu vecumā ir izteikti melna krāsa, tad vēlāk krāsojums nebūs tik labs kā tiem, kuriem šajā vecumā redzama izteikti gaiša pavilna. Lai iegūtu labu melno toni, vajadzētu pārot melnu kaķeni ar melnu runci, bet tas bieži noved pie vispārējā tipa pasliktināšanās, tāpēc arī felinologi savā darbā secinājuši, ka vislabākie rezultāti ir tad, ja melnu kaķeni pāro ar baltu, melni baltu, sarkanu vai sarkanas marmorkrāsas  runci; melnu runci vislabāk pārot ar baltu, bruņurupuča krāsas kaķeni vai ar kaķeni,  kurai ir bruņurupuča krāsojums ar baltu. Nav ieteicama melnu dzīvnieku pārošana ar ziliem, jo tad pavilna visbiežāk ir gaiši pelēka.

   Melnie persieši nedrīkst ilgstoši uzturēties saulē, jo viņu vilna kļūst rūsgana. Ļoti vēlama ir melnu kaķu mazgāšana, jo tad vilna kļūst maigāka un vieglāk izķēmmējas pelēcīgie, vecie vilnas mati. Šobrīd ir pieejami speciāli šampūni, kas domāti melniem kaķiem un ko vajadzētu izmantot. Arī pūderējot kaķi, jāizmanto melns pūderis.

   Melno persiešu acu krāsai jābūt no dzintara dzeltenas līdz tumši oranžai, bet gadās, ka acis ir ar zaļganu nokrāsu vai pat zaļu loku apkārt zīlītei. Tas stipri samazina vērtējumu izstādēs. Nav vēlamas arī blāvi dzeltenas acis. Melnie persieši ir temperamentīgāki un bieži vien arī atturīgāki un neatkarīgāki par citu krāsu Persijas kaķiem.

   Nereti melnajiem persiešiem ūsas mēdz būt baltā krāsā, kas nav uzskatāms par defektu, bet balti plankumiņi jebkur citur uz ķermeņa ir nepieļaujami – šādu kaķi izstādē diskvalificē, neļaujot izmantot tālāk selekcijā.

 

   Baltie Persijas kaķi sastopami trijās variācijās – balti ar zilām acīm, balti ar oranžām acīm un balti ar dažādu krāsu acīm ( viena zila, otra oranža). Visu balto kaķu vilnai jābūt sniega baltumā bez jebkāda ēnojuma, bez krēmīgas vai citas nokrāsas. Balto kaķu mazuļiem uz galvas var būt tumšs plankumiņš vai dažas svītriņas, kas līdz gadam izzūd, bet norāda, ka kaķis radies no diviem dažadu krāsu dzīvniekiem. Parasti šie kaķi dzird.

  Pirmie šajā grupā ir bijuši balti kaķi ar zilām acīm. Šodien tas ir liels retums, jo iegūt baltu zilacainu kaķi, kam ir uzteikts tips, nav viegli. Izsekosim shēmai, kā būtu jārīkojas. Vislabāk baltu zilacainu kaķeni pārot ar zilu runci, kam paaudzēs bijuši balti senči, tad metienā iegūsim kaķēnus, kuriem ir balta  vilnas krāsa un dažādas acis. Ja tālāk dažādu acu krāsu kaķeni pārosim ar runci, kam arī ir dažāda acu krāsa, tad iegūsim brīnišķīgus kaķēnus ar zilām acīm. Zilas acis nenosaka kurlumu, tas saistīts ar vilnas gēnu, un tikai pie neveiksmīga gēnu salikuma dzimst kurli dzīvnieki, pie tam sākumā kaķēni dzird, bet augot šo īpašību zaudē sakarā ar deģeneratīvām izmaiņām iekšējā ausī. Zilacainām kaķenēm parasti ir nelieli metieni, tāpēc balti zilacaini dzīvnieki tiek ļoti augstu vērtēti.

   Baltie Persijas kaķi prasa rūpīgu kopšanu, lai vilna saglabātu savu sniegbalto krāsu. Visbiežāk parādās dzeltenīgi vilnas posmi uz kājām, ap anālo atverti, kas gan liecina tikai par saimnieka nepietiekamām pūlēm kaķa kopšanā. Ja kaķim stipri asaro acis, tad drīz vien abās deguna pusēs parādās tumši notecējumi, kas ļoti bojā kaķa izskatu. Kādreiz viegls dzeltenīgums vilnā, īpaši uz ķermeņa, parādās arī tad, ja persiešu senčos bijis daudz citu krāsu kaķu.

   Tik augstu kā zilacainie persieši netiek vērtēti baltie persieši ar oranžām acīm, jo šo acu krāsu vieglāk pārmantot. Interesanti, ka reizēm kaķiem ar oranžām acīm kaķēnu vecumā acis krāsotas zaļā riekstu krāsā, bet līdz gada vecumam tās mainās un kļūst spilgti oranži dzeltenas.Šiem kaķiem vienmēr ir sniegbalta vilna. Pirmoreiz baltie kaķi ar oranžām acīm atsevišķā grupā tika izdalīti 1938. gadā, bet kaķi ar dažādām acīm salīdzinoši vēlu – tikai 1968. gadā, bet titulus tiem bija tiesības iegūt tikai no 1975. gada.

 

   Zilie Persijas kaķi kā patstāvīga varietāte eksistē no 1898. gada. Tā ir vispopulārākā un vispieprasītākā Persijas kaķu krāsa ne tikai audzētāju, bet arī pircēju vidū. Zilas krāsas persiešiem vilna ir no tumši metāla pelēkas līdz sudraboti pelēkai. Daudzi eksperti augstāk vērtē gaišākas krāsas dzīvniekus. Standarts nosaka, ka kaķa vilnas matiem jābūt vienā tonī no saknes līdz matu galam. Bieži gaišākas krāsas kaķiem pavilna ir ļoti gaiša, kas tiek vērtēts kā trūkums. Tumsnēja, nevienmērīga krāsa kaķiem mēdz būt arī tad, ja daudz ir veco, atmirušo vilnas matu, tāpēc tie jāizplūc. Slikts krāsu tonis ir arī tiem dzīvniekiem, kuri dzimuši pārojumos no melna un zila kaķa. Gaišākas krāsas kaķēniem uz ķermeņa dažreiz redzamas svītras, kas augot izzūd. Izvēloties kaķēnu, uzmanīgi jāapskata tā ausis un ķepas – pieaugušam dzīvniekam krāsu tonis būs tāds pats kā kaķēnam uz šīm ķermeņa daļām. Vislabākās krāsas zilus runčus var iegūt, ja pāro zilu, jauktu ar krēmkrāsu kaķeni ar krēmkrāsas runci.

 

   Sarkanie Persijas kaķi ir viena no senākajām šķirnes varietātēm un patstāvīgā grupā Anglijā tika izdalīta jau 1880. gadā. Tad gan krāsa bija tuvāka oranžai un kaķi tika arī dēvēti par oranžajiem kaķiem. Tie bija īpaši izplatīti Vācijā ap 1930. gadu, taču Otrā pasaules kara laikā šī varietāte praktiski tika pazaudēta, un selekcionāriem nācās pūlēties turpat 20 gadus, lai to atjaunotu. Sarkano persiešu vairošana saistīta ar zināmām grūtībām, jo nav viegli iegūt vienmērīgi krāsotu kaķi bez svītrām un tumšākiem plankumiem. Sarkano persiešu krāsa variējas no sarkani rudas līdz pat mahagonija tonim. Bieži sarkanas krāsas kaķiem ir nedaudz gaišāks krāsojums uz zoda, kājām un astes, kas saistīts ar melnās krāsas gēna klātbūtni. Visbūtiskākais, lai uz ķermeņa nebūtu svītrojuma, kas parasti parādās uz galvas, kājām un astes. Nekādā gadījumā astes galiņa spalvas nedrīkst būt baltas – šāds kaķis izstādēs nesaņem titulus! Arī deguna galiņam jābūt spilgti rozā, uz tā nedrīkst būt melni punktiņi, kas norāda uz tebi krāsas klātbūtni.

   Vislabākos sarkanos persiešus iegūst, pārojot sarkanu vai sarkanu marmorkrāsas runci ar bruņurupuča krāsas ( melns ar rudu ) kaķeni. Labus rezultātus iegūst, pārojot sarkanu kaķeni ar zilu vai sarkanu runci. Interesanti, ka, pārojot vienas krāsas dzīvniekus sarkanā krāsā, kopējais tips uzlabojas atšķirībā, no citām krāsām, kur tas var pasliktināties.

   Protams, šodien pieejami gan šampūni sarkaniem kaķiem, gan speciāli pūderi, kurus izmanto kaķu īpašnieki, lai uzlabotu krāsu pirms izstādes. Sens paņēmiens ir vilnas ieberzēšana ar siltām klijām un izsukāšana pirms izstādes. Jebkurā gadījumā mājās vispirms vairākas reizes ir jāizmēģina dažādie paņēmieni,lai prastu savu sarkano persieti sagatavot izstādei atbilstošā kvalitātē.

 

   Krēmkrāsas Persijas kaķi ir viena no visjaunākajām krāsu varietātēm. Savā laikā selekcionēti ASV, pēc tam ievesti Eiropā. Ļoti populāri vēl šodien ASV un Eiropā, bet grūti selekcionējami. Krēmkrāsas kaķu vilnai jābūt gaišā krēma vai bēšas pasteļkrāsas tonī, iespējama arī ziloņkaula vai miecētas mizas krāsa. Agrāk vēlams bija sarkanīgs tonis, bet pēdējos 25 gados to uzskata par trūkumu. Šo persiešu vilnas krāsojumam jābūt vienmērīgam, bez svītrām, ēnojumiem un plankumiem. Ja kaķēniem drīz pēc dzimšanas uz ķermeņa, kājām un astes parādās svītrojums, tad tas saglabāsies arī turpmāk. Atkarībā no svītru spilgtuma tie var būt vērtēti kā krēmkrāsas marmora krāsojuma dzīvnieki. Krēmkrāsa veidojas lēni, un vislabākā krāsa  parādās trešajā kaķa dzīves gadā, jauniem dzīvniekiem mēdz būt tumši sarkanāks tonis ( tā saucamais hot cream). Protams, ir arī tādi kaķi, kuriem brīnišķīga krāsa jau izveidojas 6 mēnešu vecumā, bet tas drīzāk ir izņēmums. Vislabākos rezultātus krāsas iegūšanā sasniedz tie selekcionāri, kuri pāro krēmkrāsas kaķeni ar zilu vai krēmkrāsas runci, kā arī zilu, jauktu ar krēmkrāsu kaķeni ar tās pašas krāsas runčiem. Nav ieteicams krēmkrāsas kaķeni pārot ar melnu runci, jo kaķēniem būs izteikta sarkanīga nokrāsa, ko nosaka melnā gēna klātbūtne. Līdzīgi trūkumi novēroti, ja krēmkrāsas kaķene tiek pārota ar sarkanu runci.

   Krēmkrāsas persiešiem acis ir tumši oranžas, vara krāsā, pat brūnas, kas lieliski izceļas uz pasteļkrāsas vilnas fona. Izvēloties kaķēnu, jāņem vērā, ka tam acis var būt gaišākas, bet pamazām tās krāsosies spilgtāk. Bieži krēmkrāsas persiešiem ir palielas ausis, kas mazina viņu vērtību. Ja kaķēnam ir palielas ausis, tad pieaugušam kaķim tās būs vēl lielākas, tāpēc dzīvnieki jāapskata uzmanīgi un priekšroka jādod tam, kam austiņas vismazākās un pēc iespējas platāk novietotas galvas sānos.

 

   Dūmakainas krāsas Persijas kaķi ir vieni no efektīgākajiem savā šķirnē. Viņu izcelsme līdz šim brīdim īsti nav zināma, domājams, ka sākotnēji izmantoti sudrabotie persieši ar svītrojumu, kurš selekcijas rezultātā pakāpeniski izzudis. Pareizas krāsas dūmakainam persietim galva ir intensīvā pamatkrāsā, tai apkārt krāšņa, sudrabota apkakle. Arī pavilna ir gaiši sudrabota, taču akotmati noklāj kaķa ķermeni tā, ka gaišā pavilna pavīd, tikai kaķim kustoties. No ausīm sāniski aug sudraboti, gari mati, kas galvai piešķir vēl lielāku efektu. Apskatot šīs krāsu varietātes kaķa matu, redzam, ka tas noskrāsots tikai daļēji, proti, puse vai pat 2/3 mata nokrāsota pamatkrāsā, bet pārējais ir sudraboti pelēks. Šādu vilnas krāsojumu sauc par tipingu, kurš sastopams daudzās kaķu šķirnēs. Šodien ir apzinātas 10 dūmakaino kaķu varietātes: melna; zila; šokolādes krāsa; violeta; sarkana; krēmkrāsa; bruņurupuča krāsa; zila, jaukta ar krēmkrāsu; šokolādes krāsa, jaukta ar krēmkrāsu; violeta, jaukta ar krēmkrāsu. Eiropā visizplatītākie ir kaķi meinā, zilā un dūmakainā bruņurupuča krāsā. Sarkanas krāsas un krēmkrāsas dūmakainos selekcionē galvenokārt Austrālijā, pārējās krāsas ir ļoti reti sastopamas, kas izskaidrojams ar šīs varietātes selekcijas grūtībām. Lai saglabātu īpatnējo vilnas krāsojumu, kaķene jāpāro ar tādas pašas krāsas runci; šai pārojumā var pasliktināties persieša tips un parādīties svītrojums uz kājām.

   Lai iegūtu labas kvalitātes dūmakainas krāsas runci, vēlams pārot baltu Persijas kaķeni ar oranžām acīm ar dūmakainu runci; vēl labāk, ja abiem dzīvniekiem senčos bijuši dūmakaini kaķi. Pārojot divus dūmakainus dzīvniekus, kaķēni var būt bez tipinga,bet, pārojot divus melni dūmakainus dzīvniekus, visi pēcnācēji būs melni, jo melns dominē pār gēnu, kas nosaka dūmakainību.

   Kaķēniem piedzimstot, ir neiespējami noteikt krāsu, tikai trešajā dienā pēc dzimšanas, rūpīgi apskatot kaķēna galviņu, var redzēt, ka zem acīm un deguna parādās sudraboti matiņi, kuri pēc pāris dienām atkal aizaug. 2-3 nedēļu vecumā kaķēniem sāk augt sudraboti matiņi,un 2 mēnešu vecumā kaķēna vilna kļūst plankumaina un tas nemaz nelīdzinās dūmakainas krāsas dzīvniekam. Tikai 3-4 mēnešu vecumā parādās pirmās dūmakaino dzīvnieku krāsojuma pazīmes, bet droši vērtēt kaķēnu kā dūmakainu var tikai pusgada vecumā.

   Visiem dūmakainas krāsas kaķiem ir ļoti lielas acis, bieži sarkani oranžā krāsā, kas īpaši efektīgi izceļas melni dūmakainajiem kaķiem.

   Tā kā dūmakainajiem kaķiem ļoti nozīmīga ir vilnas kvalitāte, tad to izstādīšanas laiks ir ierobežots. Parasti vislabākais periods ir no oktobra līdz februārim, taču mēdz būt arī no decembra līdz janvāra beigām. Tas saistīts ar to, ka vilnas maiņas laikā kaķis zaudē savu krāšņo apkakli, uz galvas un ķepām parādās svītrojums, tāpēc tādu kaķi izstādīt nevar, lai viņš nesaņemtu sliktu vērtējumu.  Parasti dūmakainie kaķi ir nosvērti un mīlīgi, taču runču vudū gadās arī pa kādam īpaši agresīvam eksemplāram.

 

   Kamejas krāsojuma Persijas kaķu varietāte izveidojusies 1934. gadā ASV nekontrolētas sarkano un šinšillas krāsas persiešu pārošanas rezultātā. Tikai 1950. gadā felinologi uzsāka mērķtiecīgu selekcijas darbu, un 1960. gadā jau tika izstrādāts krāsojuma standarts. Pirmie kamejas krāsas kaķi Eiropā tika ievesti ap 1955. gadu, bet izstādēs tiem atļauts piedalīties no 1975. gada.

   Sākumā šos kaķus dēvēja par sarkanajām šinšillām, jo vizuāli tie tiešām bija līdzīgi, bet ģenētiski kaķi ir ļoti atšķirīgi un to ģenētika ir tuvāka dūmakainajiem kaķiem.

   Kamejas krāsas kaķu pamatkrāsa ir balta, bet vilnas matiņiem uz galvas, muguras, sāniem un astes virspuses ir tipings, proti, matiņa daļa nokrāsota sarkanā vai krēmkrāsā. Lai šīs divas krāsas atšķirtu, jāņem balta papīra lapa un uz tās fonajāskatās vilnas mati. Kaķa ausis, zods, krūtis, vēders un astes apakšpuse ir balta.

   Kaķu acīm jābūt oranžā vai vara krāsā, bet šai varietātē biežāk nekā citās sastopami acu krāsu brāķi.

   Ap acīm āda ir sarkanā krāsā, arī deguna galiņš un ķepu spilventiņi tādi paši

   Kamejas kaķiem šodien ir trīs varietātes atkarībā no krāsas pigmenta intensitātes – visgaišākie ir tonētie kaķi, kuriem tikai 1/8 daļa vilnas matiņa nokrāsota ar citas krāsas pigmentu, kaķis šķiet gandrīz balts. Šo variāciju sauc par cameo shell. Otra varietāte – cameo shaded – ir tumšāka, kad ˝ vai 1/3 vilnas matiņa klāj tipings – kaķis ir spilgtāks. Trešā variācija – dūmakains jeb cameo smoke, kad pat 2/3 matiņa klāta ar tipingu un patiesībā kaķis ir krāsains, tikai kustībā redzama baltā pavilna. Eiropā visvairāk audzētāji strādā ar shell un shaded variācijām. Garspalvaino kaķu krāsu tabulā varat redzēt, cik daudz un dažādas ir šo krāsu varietātes.

   Kamejas krāsas kaķēniem, tāpat kā dūmakainajiem, grūti noteikt krāsu, to var izdarīt tikai pēc baltajām spalvām ap acīm, ap degunu un uz zoda. Cameo shell kaķēni piedzimst gandrīz balti, tikai uz galvas un muguras ir nedaudz redzams krāsojums.

 

   Svītrotie Persijas kaķi raksturojas ar vienu kopīgu iezīmito vilnas mats ir klāts ar tikingu, izņemot sudraboti svītrotos, kur mats krāsots ar tipingu. Tipinga krāsojumu nosaka dominantais A gēns, kuru sauc arī par aguti gēnu. Tas nosaka vilnas mata krāsojumu dažādās joslās. Persijas kaķiem visbiežāk sastopams marmora krāsojums, retāk – svītrots vai punktots krāsojums.

   Nodarboties ar svītrotu Persijas kaķu selekciju ir pietiekami grūti, tāpēc pēdējā laikā šīs krāsas kļūst arvien populārākas, jo katrs audzētājs par „augstāko pilotāžu” uzskata iegūt teicama tipa svītrotu persieti. Īpaši šie kaķi populāri Skandināvijas valstīs, arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā.

   Lai iegūtu labus pēcnācējus, sudraboti svītrota kaķene jāpāro ar citas krāsas svītrotu runci, bet šai gadījumā bieži parādas acu krāsu brāķi. Audzētāji visbiežāk pārojumos izmanto melnus un zilus runčus, kas ļaus saglabāt gan zīmējumu, gan tipu. Svarīgi, lai pārojumos neizmantotu dažādu krāsu svītrotus partnerus.

   Vilnas maiņas laikā kaķi kļūst gaišāki un tos nav vēlams izstādīt, jo eksperts vērtē to, ko redz, tāpēc zemu tiks novērtēts marmorkrāsas dzīvnieks bez zīmējuma, kurš drīzāk atgādina šinšillu. Saimniekam jāseko, kad kaķis izskatās vislabāk un tā vilna ir pašā krāšņumā, un tad tas jāizstāda.

   Svītrotajiem persiešiem baltu zodu uzskata par diskvalificējošu trūkumu. Zoda krāsu pārbauda, pieliekot baltu papīra lapu.

   Sarkani svītrotajiem persiešiem zīmējums bieži vien ir neskaidrs, tāpēc gadās, ka vienu un to pašu kaķi eksperti reizēm vērtē kā svītrotu, bet citreiz – kā sarkanu. Mūsdienu ekstremālais Persijas kaķu tips pirmo reizi tika konstatēts tieši sarkani svītrotas krāsas persiešiem 1930. gadā ASV. Daudzas svītroto kaķu variācijas ir gan norādītas Persijas kaķu krāsu tabulā, bet sastopamas ļoti reti, īpaši saistībā ar šokolādes un violeto krāsu.

   Svītrotajiem persiešu kaķiem jābūt pareizam zīmējumam: M burts uz pieres, divi vai trīs svītru loki uz krūtīm ( tā saucamā kaklarota), svītru loki uz kājām; uz muguras plecu daļā taureņa zīmējums, no kura atiet un stiepjas pāri mugurai 3 tumšas svītras; aste svītrota, galiņš pamatkrāsā, bet ne balts. Diemžēl pat lielās starptautiskās izstādēs reti gadās redzēt Persijas kaķus ar perfektu zīmējumu šajā krāsu varietātē.

 

   Persijas šinšillas krāsojuma kaķi ir vieni no neparastākajiem šīs šķirnes kaķu vidū. Savu nosaukumu kaķi ieguvuši no maza Dienvidamerikas dzīvnieka, kuru augstu vērtējuši pat inki. Pirmās šinšillas parādījās 1880. gadā Anglijā kā sudraboti svītrota un dūmakaina kaķa krustošanās rezultāts.

   Šinšillas krāsojuma kaķiem vilna praktiski ir baltā krāsa, tikai 1/8 daļa matiņa nokrāsota kādā citā krāsā un iekrāsotie mati izvietoti uz galvas, ausīm, muguras, astes virspusē.

   Visizteiksmīgākās ir šinšillas acis – lielas, apaļas, koši smaragdzaļas. Acu plakstiņi nokrāsoti tumšā krāsā, kas sasksņota ar tipinga krāsu : melnajām šinšillām – melnas vai tumši brūnas, zilajām – zilas utt.; deguna gals ķieģeļsarkanā krāsā un arī apvilkts ar to pašu līniju kā acis, ķepu spilventiņu krāsa saskaņota ar acu un deguna pigmentācijas krāsu.

   Šinšillas krāsas persiešiem, līdzīgi kā kamejām, ir divas varietātes : šinšilla, kam matiņa 1/8 daļa nokrāsota ar tipingu,un ēnotā šinšilla ( silver shaded ), kam iekrāsota 1/3 vilnas matiņa.

   Bieži šinšillām ir sliktāk izteikts šķirnes tips nekā pārējiem Persijas kaķiem, jo tas saistīts ar ierobežoto pārošanas partneru daudzumu. Lai nezaudētu skaisto acu krāsu, šinšillas pāro savā starpā, kas pasliktina tipu.

   Līdz 1976. gadam Eiropā ēnotās šinšillas jeb sudraboti ēnotos kaķus par atsevišķu krāsu varietāti neuzskatīja, lai gan Anglija tos bija atzinusi jau 1902. gadā.

   Lai atjaunotu šinšillu un ēnoto šinšillu genofondu, pārojumos izmanto sudraboti svītrotos persiešus ar zaļām acīm, arī kolorpointus. Pēdējā gadījumā gan visbiežāk iegūst kaķēnus ar dzeltenām acīm. Agrāk šāda acu krāsa tika uzskatīta par brāķi, bet, tā kā strādāt ar šinšillām ir ļoti grūti, 80. gadu beigās tika akceptēta arī šāda acu krāsa.

   Šinšillām ir ļoti maiga āda. Tas jāņem vērā, kaķi ķemmējot; tiem nedrīkst nocirpt vilnu – tā ataugs ļoti lēnām.

   Šinšillas kaķi ir vieni no temperamentīgākajiem persiešu vidū, dzimumbriedums iestājas jau 6 mēnešu vecumā. Tas jāņem vērā tiem, kuru runči un kaķenes dzīvo kopā.

   Šinšillas kaķēni piedzimstot ļoti atšķiras no pieaugušiem dzīvniekiem. To ķermenis parasti ir tumšs vai pelēks ar marmorkrāsas zīmējumu, taču ap mēneša vai pusotra vecumu krāsojums jau labi saskatāms.

   Visvairāk uztraukuma sagādā šinšillu acu krāsa. Audzētāji ir novērojuši, ka pieaugušiem kaķiem būs tāda acu krāsa, kādu var saskatīt 4 – 6 nedēļu veciem kaķēniem zaļu plankumiņu veidā uz tumšzilās acu krāsas fona. Dažiem kaķēniem deguna spogulis sākotnēji ir tumšā krāsā, taču jau mēneša vecumā tam jākļūst ķieģeļsarkanam. Ēnoto šinšillu kaķēniem labāka acu krāsa būs tiem, kuriem mēneša vecumā acīs jau saskatāmi violeti vai tirkīza krāsas plankumi.

   Bruņurupuča krāsas Persijas kaķi pirmo reizi izstādē tika eksponēti 1900. gadā un ir ļoti populāri, jo no šo krāsu kaķenēm iespējams iegūt daudzkrāsainus kaķēnus. Bruņurupuča krāsa raksturīga tikai kaķenēm. Ir gan bijuši gadījumi, kad šādā krāsā piedzimst arī runči, taču reti tie dod pēcnācējus. Bruņurupuča krāsas kaķenes var pārot ar visdažādāko krāsu runčiem, bet nav vēlams izvēlēties partneri marmorkrāsā, ar tikingu vai tipingu, jo tā var iegūt krāsu brāķus.

   Bruņurupuča kaķiem vilna ir sarkanā un melnā krāsā, vēlams, lai krāsu sadalījums būtu vienmērīgs un viena krāsa nedominētu pār otru. Vislabāk nokrāsoti ir tie dzīvnieki, kuriem uz melna fona galvas un sejas daļā, vienmērīgi uz ķermeņa un visām četrām kājām ir ruda krāsa. Amerikas Savienotajās Valstīs bruņurupuča krāsas dzīvnieki klāti ar plankumiem, līdzīgi kā kaķenēm, kuru krāsas tonis ir bruņurupucis ar baltu. Eiropā bruņurupuča krāsas kaķiem abas krāsas ir it kā sajauktas.

   Bruņurupuča krāsas kaķēni piedzimstot ir visai tumši, tikai šur tur redzami daži sarkanas krāsas matiņi, bet, kaķēnam augot, plankumi kļūst lielāki, arī līdz tam nemanītās vietās parādās ruda vilna. Tā kā melnajai krāsai kaķēna vecumā ir tendence palikt gaišākai ar sudrabotu nokrāsu, tad 4 – 6 mēnešu vecumā kaķis tikai attāli atgādina bruņurupuča krāsojumu, kurš iezaigosies visā spilgtumā pēc pirmās vilnas maiņas.

   Loti reti sastopamas ir šokolādes krāsas un violetas bruņurupuča krāsas kakenes Persijas kaķu vidū, bet Britānijas kaķiem tās ir jau diezgan izplatītas.

   Viena no efektīgākajām Persijas kaķeņu krāsām ir bruņurupucis ar baltu. ASV un Anglijā šo krāsu sauc arī par calico jeb chintz. Šajā krāsojumā ļoti svarīgas ir proporcijas – melni rudā jeb bruņurupuča krāsa nedrīkst būt vairāk par 2/3, bet baltā – ne vairāk par ˝. Vēlams, lai baltā krāsa būtu gan uz muguras, gan uz vēdera, kājām, krūtīm, kā arī uz purniņa. Vislabāk, ja uz purniņa baltais izvietots simetriski. Šo kaķeni pārojot ar divkrāsainu runci, metienos iegūst arlekīnkrāsas pēcnācējus, kuriem baltās krāsas būs vēl vairāk. Agrāk šo kaķu bija maz, tagad izstādēs eksponējas arvien vairāk šīs krāsas pārstāvju, bet īpaši iecienīti šie kaķi ir Japānā, kur tiek uzskatīti par laimes nesējiem, tāpēc kaķi tiek dāvināti kā mīlestības un cieņas apliecinājums.

   Divkrāsainie Persijas kaķi jeb bikolori lai cik tas interesanti neliktos, ir viena no jaunākajām atzītajām garspalvaino kaķu varietātēm. Anglijā šie kaķi atsevišķā grupā tika izdalīti 1966.gadā, Eiropā – 1969., bet Amerikā – tikai 1971. gadā.

   Divkrāsainajiem persiešiem vilnas krāsojuma proporcijas tādas pat kā bruņurupučiem ar baltu. Ir noteikts, ka baltajiem un krāsainajiem laukumiem jābūt stingri norobežotiem savā starpā, tāpēc balta zīmīte uz pleciem vai balta apkakle, kas nav simetriska, samazina kaķa vērtējumu.  Pamatkrāsai jābūt tīrai, bez svītrām un tonējumiem.

   Arlekīnkrāsas Persijas kaķi. Eiropā 1986. gadā tika apstiprināta vēl viena bikoloru variācija. Šiem kaķiem ķermenis pārsvarā balts, arī kājas baltas, bet krāsainais tonis drīkst noklāt tikai 1/6 daļu ķermeņa. Plankumi var būt tikai trīs, pie tam novietoti, kur pagadās, vienīgi vēderam jābūt baltam. Arlekīnam pieļaujamas trīs acu krāsas – oranža, zila un dažādas acis.

   Vana krāsas Persijas kaķi. Eiropā tika apstiprināti 1992. gadā. Viņu ķermenis pamatā ir balts, bet uz galvas, pie astes ir krāsaini plankumi un aste arī ir balta. Arī šiem kaķiem acis var būt trijās krāsās kā arlekīniem.

   Zili, jaukti ar krēmkrāsu Persijas kaķi jeb zilie bruņurupuči, kā tos nereti sauc speciālisti, zināmi jau kopš 1920. gada. 1930.gadā tie tika atzīti kā patstāvīga krāsu varietāte, kas iegūta no bruņurupuča krāsas kaķenēm, iedarbojoties recesīvajiem gēniem. Zilā un krēmkrāsa šiem kaķiem ir sajaukta līdzīgi kā bruņurupuča krāsas kaķenēm. Arī šī vilnas krāsa saistīta ar dzimumu un parasti piemīt kaķenēm. Rīgā gan savā laikā bija zils, jaukts ar krēmkrāsu runcis, kurš nodzīvoja 4 gadus, bet pēcnācējus nedeva. Arī literatūrā reizēm sastopam ziņas, ka dzimuši šīs krāsas runči, kuri bijuši neauglīgi, izņemot gadījumu Kanādā, kur šādas krāsas runcis it kā devis pēcnācējus.

   Zilām, jauktām ar krēmkrāsu kaķenēm parasti ir ļoti labas kvalitātes vilna, bet to sagatavošanā izstādei obligāti jālieto pūderis, lai mīkstinātu pāreju no zilās krāsas uz krēmkrāsu un dzīvnieks izskatītos efektīgāks.

Kolorpoints jeb Himalaju kaķis

   Kopš Persijas kaķu selekcijas pirmsākumiem audzētāju sapnis bija radīt Persijas kaķa varietāti ar visām šķirnei piemītošajām iezīmēm, bet kuru vilna būtu Siāmas kaķu krāsā. Pagājušā gadsimta sākumā Zviedrijā tika reģistrēti gadījumi, kad Siāmas kaķiem dzima kaķēni ar garu vilnu, taču šie gadījumi tika aprakstīti kā neordināri, līdz 1930. gadā divas amerikāņu audzētājas – Klaida Kīlere un Virdžīnija Koblo – sāka nodarboties ar šādas persiešu krāsu varietātes veidošanu. Arī Anglijā pūlējās radīt persiešu kaķus ar akromelānisma pazīmēm, proti,  ķermenis gaišā krāsā, bet galva, kājas un aste tumšākā krāsā. Tad selekcijas darbu pārtrauca karš, un darbs atsākās tikai 40. gadu beigās, bet 1955. gadā Eiropā, tai skaitā 1957. gadā Anglijā, beidzot tika atzīti kolorpointkrāsas persieši kā patstāvīga krāsu varietāte. Līdz pat šim laikam kaķu krāsu varietāte tiek saukta dažādi : Anglijā – kolorpoints, Eiropā – Persijas kaķis ar konkrētām irzīmēm, ASV – Himalaju kaķis, jo krāsojums līdzīgs Himalaju truša krāsai.

   Vēl 90. gados nereti Himalaju kaķu tipā reizēm gadījās senču siāmiešu iezīmes – trapecveida galva, pagarš deguns, bet jau 90. gadu beigās šie kaķi izstādēs bija redzami tikai teicami izteiktā Persijas kaķu tipā.

   Šodien Himalaju kaķiem ir līdz 20 krāsu varietāšu. Lai uzlabotu tipu vai arī atjaunotu asinis, bieži vien Himalaju kaķenes pāro ar citiem Persijas kaķu runčiem, kuriem ir oranžas acis. Visa pirmā paaudze būs krāsās, ko nes tēva genofonds, jo, lai izpaustos akromelānisms, ģenētiskā informācija jāmanto no abiem vecākiem, tajā pašā laikā visi kaķēni būs akromelānisma gēna nesēji un, pāroti ar kolorpointu krāsas partneriem, dos uzlabotus šīs krāsas pārstāvjus.

   Ļoti svarīgi, lai Himalaju kaķiem būtu izteikts kontrasts starp  ķermeņa krāsu un iezīmju krāsu. Vistumšākais ķermenis ir Himalaju kaķiem ar tumšām iezīmēm, visgaišākais – ar violetām iezīmēm.

   Kolorpointu jeb Himalaju kaķu audzētājiem salīdzinoši īsā laika posmā ir izdevies nostiprināt kaķu genotipu, un šodien zilacainie skaistuļi kļūst arvien populārāki.

   Kolorpointu jeb Himalaju kaķu audzētājiem salīdzinoši īsā laika posmā ir izdevies nostiprināt kaķu genotipu, un šodien zilacainie skaistuļi kļūst arvien populārāki.

  Kolorpointu kaķēni, tāpat kā siāmiešu kaķēni, dzimst balti, bet iezīmju krāsojums parādās pamazām. Arī Latvijā ir vairākas labas Himalaju kaķu audzētavas. Mūsu valstī 80. gados bija mēģinājums veidot šo varietāti, izmantojot pusgarspalvainus kaķus citās krāsās. Šo projektu vadīja Latvijas Valsts universitātes docente Mārīte Misiņas kundze, bet viņas un studentu interese aprobežojās ar pirmās paaudzes pēcnācēju ieguvi, kas liecina, ka izstrādātas selekcijas programmas acīmredzot nebija.

   Kā jau iepriekš minēju, arī Latvijā šķirnes kaķu audzēšana sākās ar Persijas kaķiem. Pirmie kaķēni maksāja vairākus tūkstošus rubļu, šodien vesels un šķirnei atbilstošs kaķēns maksā, sākot no 60 latiem, bet par nākamo izstāžu čempionu nāksies maksāt krietni vairāk. Kaķu audzēšana ir nopietna un atbildīga lieta, tāpēc audzētājam svarīgi pareizi izvēlēties pārus, lai nerastos kaķēni ar ģenētiski iedzimtiem defektiem. Vislabāk iegādāties kaķēnus ar kaķu klubu palīdzību, jo lētie māju varianti bieži vien ir jaukteņi un slimi. Iegādājoties dzīvnieku, svarīgi ir zināt un apskatīt tā vecākus, un pirkt tikai attārpotu un vakcinētu kaķēnu. Labi kopts un barots Persijas kaķis, kas nopirkts ar kaķu kluba palīdzību, būs jūsu lepnums un priecēs arī citus.

 

Atpakaļ uz augšu

-Menas jenotveidīgie kaķi-

 

 

Starptautiskais Čempions

Mr. Cooniverse of Hurklecat

 

 

 

Meinas pavalsts jenotveidīgais kaķis jeb meinkūns (Maine Coon)

    Meinkūni ir īstena Amerikā izveidota kaķu šķirne, kas šodien kļuvusi par vienu no populārākajām arī Eiropā. Amerikā kuplās astes dēļ kaķi nosaukuši par meinkūnu, kur coon, racoon nozīmē „jenots”, vai arī otra iesauka ir shagcat – „pinkainais kaķis”. Tie ir vieni no lielākajiem šķirnes kaķu pārstāvjiem, runču svars sasniedz līdz 7 kg, kaķeņu – līdz 5 kg.

   Felinologi uzskata, ka šie kaķi cēlušies no Angoras vai Eiropas īsspasvainajiem kaķiem mutācijas rezultātā. Šķirnes līdzība gan ar norvēģu, gan Sibīrijas kaķi liecina par to, ka tiem bijuši kopīgi senči.Meinkūnu senči, domājams, nokļuvuši Amerikas kontinentā kopā ar pirmajiem ieceļotājiem no Eiropas. Par šīs šķirnes izcelsmi ir arī divi dažādi nostāsti. Pirmais nostāsts vēsta par to, ka Francijas karaliene Marija Antuanete, jūtot tuvojošos revolūciju, vēlējusies bēgt no Francijas uz Kanādu, bet pirms aizceļošanas nosūtījusi turp dažādus mājsaimniecības priekšmetus, kā arī sešus kaķus, kuri līdz tam dzīvojuši Trianonā un kurus viņai uzdāvājis Zviedrijas kroņprincis. Marija Antuanete Kanādā tā arī nenokļuva, bet viņas dzīvnieki, krustojoties ar vietējiem aborigēniem, izveidojuši meinkūnu šķirni.

   Otrs nostāts saistīts ar kapteini Kūnu ( Coon), kurš ar savu kuģi braukājis pa pasauli un bieži piestājis Amerikas krastā. Kapteinis mīlējis dzīvniekus,īpaši kaķus, tāpēc ikreiz, kad viņš nokāpis krastā, to pavadījis liels runcis. Vietējās kaķu dāmas neesot spējušas turēties pretī skaistajam svešiniekam; kapteinis kopā ar runci jau sen kuģois tālās jūrās, bet krastā dzimuši kaķēni, kurus uzlūkojot vietējie iedzīvotāji teikuši: „Atkal tas Kūna kaķis!” Tā kapteiņa vārds kļuvis par šķirnes nosaukuma sastāvdaļu.

   Daļa felinologu uzskata, ka meinkūni Amerikas kontinentā nonākuši ar vikingu kuģiem.

   Par šo šķirni skaidri zināms, ka tā raksturīga Amerikai. Jau ilgi pirms tam, kad sāka organizēt kaķu izstādes, šie dzīvnieki ap 1860. gadu demonstrēti lauksaimniecības izstādēs kā „darba kaķi”, kuri sava lielā auguma un drosmes dēļ lieliski cīnījās ar grauzējiem. 20. gadsimta sākumā par šķirni interese zuda, līdz 50. gados tika izveidots Centrālais meinkūnu klubs, kurš sāka nopietni nodarboties ar šķirnes selekciju, un 1967. gadā tika apstiprināts tās standarts. Laika gaitā meinkūnu standarts ir nedaudz mainījies. Sākotnēji kaķa purns bija strupāks un ausis vidēji lielas un plati novietotas. Šodien meinkūns no pārējiem pusgarspalvainajiem kaķiem atšķiras galvenokārt ar savdabīgu galvas veidojumu.

   Meinkūni ir lieli, muskuļoti kaķi ar pagarinātu ķermeni, spēcīgi attīstītām krūtīm. Ķermenis balstās uz vidēji garām, spēcīgām kājām. Ķepas ir apaļas, pirkstu starpās aug vilna. Aste ir gara, labi apspalvota, plata pie saknes un viegli sašaurinās virzienā uz galu. Galva ir trapecveida, bez izteiktas pārejas no pieres uz platu, vidēji garu degunu; spēcīgs zods, kas kopā ar degunu profilā veido taisni; izteikti lūpu spilventiņi. Acis ir lielas, slīpi novietotas un pieļaujamas jebkurā krāsā, kas saskaņota ar vilnas krāsu. Ausis platas pie pamatnes, lielas, labi atvērtas un plati novietotas, ar pušķīšiem ausu galos.

   Meinkūnu vilna līdzīga norvēģu meža kaķu vilnai – ar rupjākiem, it kā ietaukotiem akotmatiem, kuri lieliski atgrūž ūdeni, un biezu, mīkstu pavilnu. Vilna pagarinās virzienā uz pakaļkājām, bagātīgas „bikses” uz pakaļkājām. Pieļaujamas visas vilnas krāsas, izņemot akromelānismu.

   Meinkūni nobriest samērā vēlu – kaķenes ap gadu, bet runči vēl vēlāk; anatomiski kaķi pilnīgi izveidojas ap četru gadu vecumu. Meinkūni ir ļoti rotaļīgi un mīlīgi kaķi, tiem nav raksturīga ne vismazākā agresivitāte, tomēr peles un žurkas tie ķer neatkarīgi no tā, cik dižciltīgi tie ir.

  Meinkūniem bieži sastopama polidaktilija, jo vairošanā nākas izmantot radniecīgu pārošanu.

  Meinkūnus izstādēs vērtē pēc šādas punktu sistēmas:

Ķermenis                                     35 punkti

Vilna                                           25 punkti

Galva                                          30 punkti

Acu krāsa                                      5 punkti

Kondīcija                                      5 punkti

Kopā                                         100 punkti

 

   Kopš 1986. gada ar meinkūnu kaķu šķirnes audzēšanu nodarbojas kaķu klubs „Felimur” Rīgā. Šobrīd ciltsgrāmatā ir reģistrēti vairāki simti šo kaķu visdažādākajās krāsās. Kluba entuziasti ar šķirnes vadītāju Rasmu Saujas kundzi ir papildinājuši vietējo populāciju ar importētiem dzīvniekiem no Lielbritānijas, Holandes un Vācijas. Latvijas meinkūni ar panākumiem eksponēti dažādās ārvalstīs, kā Vācija, Čehija, Polija, Krievija, Lietuva. Šobrīd tā ir viena no vispopulārākajām šķirnēm ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā. Salīdzinoši maz meinkūnu ir Krievijā, Lietuvā, arī Polijā.

   Pateicoties savam kaķiskajam raksturam, miermīlīgajai dabai un vieglajam turēšanas veidam, šīs šķirnes kaķus izdēlas turēt arvien vairāk cilvēku.

 

Atpakaļ uz augšu

-Turku angora-

 

   Turcijas kaķu grupu pārstāv divas šķirnes – Turcijas Angoras un Turcijas Vana kaķi, kas atšķiras savā starpā pēc vilnas krāsojuma. Šķirne nav mākslīgi selekcionēta, bet pilnveidota, izmantojot savvaļas kaķus, kas izsenis turēti kā mājdzīvnieki Turcijas provincē Anatolijā pie Vana ezera. Šķirnes selekciju gan nav veidojuši turki, bet Anglijas kaķu audzētāja Laura Lašingtona, kura 1955. gadā atveda kaķu pāri uz Lielbritāniju, pēc dažiem gadiem pārveda vēl trīs kaķus, ar kuriem uzsāka plānotu ciltsdarbu. 1969. gadā Angoras kaķu standartu apstiprināja Lielbritānijā, bet 1972. gadā visā Eiropā.
   Turcijas kaķiem ir vidēji liels, spēcīgs ķermenis ar garu, spēcīgu kaklu, vidēji garas kājas, ovālas ķepas. Galva ir saīsināta, trijstūrveida ar vidēji garu, taisnu degunu, spēcīgu zodu. Acis ir ovālas, lielas, slīpi novietotas, zilas, oranžas vai dažādas krāsas, zaļas – baltiem kaķiem, bet Vana kaķiem un krāsainajām Angoras kaķenēm – no zeltaini oranžas līdz vara krāsai. Ausis lielas, tuvu viena otrai novietotas. Vilna ir zīdaina, mīksta, līdz 15 cm gara, bet bez pavilnas. Baltiem kaķiem vilna sniega baltumā bez jebkāda krēmkrāsas ēnojuma; Vana kaķiem galvas aigšpuse ap ausīm un pakauša, kā arī aste ir sarkanā vai krēmkrāsā, pieļaujami nelieli šīs pašas krāsas plankumiņi uz ķermeņa.
   Turcijas kaķiem patīk ūdens, brīvā dabā tie pat labprāt ķer zivis, tie ir jautri un temperamentīgi. Šie kaķi jau no mazotnes bieži jāņem rokās, arī izstādēs jāpiedalās jau no 3 mēnešu vecuma, jo pieaugot nereti dzīvnieki ārpus savas mājas vides kļūst ļoti agresīvi.
   Metienos dzimst no 3 līdz 4 kaķēniem, bieži tiem ir tumšs plankums uz galvas, kurš izzūd ap gada vecumu. Zilacainie Angoras kaķi bieži ir kurli, tāpēc to skaits ir ļoti samazinājies, vairāk šobrīd audzē krāsainos Angoras kaķus.
   Latvijā 80. gados bija diezgan daudz Angoras kaķu, tie tika ievesti arī no Krievijas, bet sakarā ar to, ka visi bija galvenokārt baltā krāsā un daudzi kaķēni arī kurli, bija problēmas tos pārdot. Šodien ar Angoras kaķu audzēšanu nodardojas audzētava „Avava” FIFE sistēmas klubā, kurā ir labas kvalitātes dzīvnieki, kas ievesti gan no Somijas, gan no citām ārvalstīm.
   Par Angoras kaķu kurlumu jau minēju. Tas ir ļoti nopietns defekts. Šie dzīvnieki parasti ir agresīvi, mājās sasit gan vāzes, gan puķu podus. Kurlas kaķenes parasti nevar sapārot. Lai pasargātu sevi no kurla dzīvnieka iegādes, obligāti pie veterinārārsta pārbaudiet, vai kaķis dzird!

   Turcijas kaķus izstādēs vērtē pēc šādas punktu sistēmas:

Ķermenis un aste            25 punkti
Vilna                               25 punkti
Galva un acu forma       25 punkti
Acu krāsa                       10 punkti
Ausis                               10 punkti
Kondīcija                          5 punkti
Kopā                             100 punkti

   Tā kā Turcijas kaķiem nav pavilnas, tie ir salīdzinoši viegli kopjami

 

Atpakaļ uz augšu

-Somālijas kaķi-

 

   Neviena no ieprirkš aprakstītajām kaķu šķirnēm nav nogājusi tik ērkšķainu atzīšanas ceļu kā Somālijas kaķi. Šķirne jau bija plaši izplatīta, tomēr ilgu laiku netika atzīta, jo tam pretojās Abesīnijas kaķu audzētāji, kuri uzsvēra, ka šie kaķi ir abesīniešu paveids ar standartam neatbilstošu vilnu un uzskatāmi par vaislas brāķiem ( kā sākotnēji Bali kaķi). Protams, abesīniešu metienos dzima šādi mutanti, kurus brāķēja kā šķirnei neatbilstošus, līdz 1967. gadā ar šo kaķu selekciju nopietni sāka nodarboties ASV kaķu audzētāja no Ņūdžersijas Evelīna Magusa, kura veda arī šķirnei nosaukumu „Somālijas kaķis”, lai uzsvērtu tās tuvību Abesīnijas kaķiem. Eiropā šķirne oficiāli tika atzīta 1967. gadā.
   Somālijas kaķi ir pilnīga Abesīnijas kaķu kopija, izņēmums ir viņu vilna. Vilna nav tik gara kā Persijas kaķiem, tāpēc Somālijas kaķi iekļauti pusgarspalvaino kaķu grupā.
   Somālijas kaķi ir vidēja vai liela auguma dzīvnieki ar stieptu ķermeni, nedaudz ieliektu muguru; kājas proporcionālas ķermenim, ķepas ovālas; aste resna pie saknes un sašaurināsnvurzienā uz galu, proporcionāla ķermenim. Galva noapaļotas ķīļveida formas, labi veidota piere; zods labi attīstīts un noapaļots; nedrīkst būt izteikti lūpu spilventiņi; ausis lielas, tuvu viena otrai novietotas, ar viegli nonoasinātiem galiem, ausu galos pušķīši. Acis lielas, mandeļveida, krāsas – zaļa, zeltaini dzeltena vai riekstu krāsā,acu plakstiņi tumši pigmentēti. Vissavdabīgākā ir Somālijas kaķu vilna. Tā ir zīdaina, mīksta, ļoti bieza un plecu daļā nedaudz rupjāka – jo garāka vilna, jo labāk, bet pamatā vilna garāka uz sāniem, pakaļkāju ciskāmun astes. Vilna krāsota ar tikingu – uz viena matiņa ir līdz 12 tumšu josliņu, kas mijas ar pamatkrāsu. Pieļaujamas 4 krāsas: savvaļas krāsa, sarkana, zila un stirnas krāsa. Visam ķermenim jābūt noklātam vienā tonī, baltas krāsas plankumi nav pieļaujami, izņemot nedaudz uz krūtīm, zoda un deguna sāniem. Baltais zods nerādā gadījumā nedrīkst saplūst ar krūtīm. Uz ķermeņa nav pieļaujami nekādi zīmējumi svītru, punktu veidā (bieži mēdz būt riņķi uz kakla), kas samazina kaķa kvalitāti.
   Somālijas kaķi ir ļoti kustīgi un rotalīgi dzīvnieki ar klusu balsi. Tie labi lec – līdz pat 2 metriem, un saimniekam jārūpējas, lai kaķim būtu pietiekams plašums, kur skraidīt, lēkāt, kā arī jābūt rotaļlietām, ar kurām spēlēties. Somālieši labprāt rotaļājas arī ar saimnieku, pienesot tam dažādus priekšmetus. Dzīve šaurās telpās kaķim nav piemērota.
   Metienos Somālijas kaķiem dzimst 3-4 kaķēni, pārsvarā runcīši, tāpēc to pavairošana ir zināmā mērā problemātiska. Pārot ieteicams tikai somālieti ar somālieti, jo pārojumos ar abesīniešiem visi kaķēni būs īsspalvaini. Nekādā gadījumā somāliešu selekcijā nedrīkst izmantot citus pusgarspalvainos vai garspalvainos kaķus, jo tad izzudīs šķirnei tipiskais tikings.
   Kā uzskata speciālisti, šodien viskvalitatīvākie Somālijas kaķi tiek audzēti Austrālijā.
   Somālijas kaķu ādai ir tendence uz sausumu, tāpēc, ja kaķim netuek dota barība ar pietiekamu tauku saturu, tāpēc, ja kaķim netiek dota barība ar pietiekamu tauku saturu, vilnā parādās blaugznas, tā kļūst nespidra un lūst.

   Somālijas kaķus izstādēs vērtē pēc šādas punktu sistēmas:
Galva un ausis                        15 punkti
Acu krāsa un novietojums      10 punkti
Ķermenis                                 20 punkti
Vilnas garums                         15 punkti
Vilnas krāsa                            15 punkti
Tikings                                    10 punkti
Vilnas struktūra                      10 punkti
Kondīcija                                  5 punkti
Kopā                                     100 punkti

   Kā redzam šai punktu skalā, vislielākā nozīme vērtējumā ir vilnai. Latvijā Somālijas kaķi tika ievesti 1993. gadā, taču šobrīd tie ļoti maz izplatītisakarā ar lielākās audzētavas saimnieces nāvi. Jācer, ka atkal kāds ieinteresēsies par šo šķirni un varbūt nākotnē mēs Latvijā redzēsim šos kaķus izstādēs.

 

Atpakaļ uz augšu

-Silkerkas rekss-

 

   Viena no jaunākajām šķirnēm, kuru pamatā atzīst tikai ASV klubi.Felinologu daļa uzskata, ka gēns, kas izraisa viļņotas vilnas parādīšanos, eksistē dažādiem dzīvniekiem, tai skaitā arī visiem kaķiem, pie tam periodiski parādās dažādu šķirņu kaķu metienos. Amerikāņu audzētāju daļa uzsākusi šo kaķu selekciju un nodēvējusi tos par silkerkas reksiem. Kaķi ir vidēji lieli, ar spēcīgu ķermeni, vidēji garām kājām; galva trapecveida ar vidēji garu, paplatu degunu; acis plati novietotas; ausis vidēji lielas un augstu novietotas. Vilna ir mīksta,viļņota, pieļaujamas jebkuras krāsas.Jāteic, ka tikai daži silkerkas reksi tiešām ir efektīgi, lielākā tiesa šo kaķu atstāj slima dzīvnieka iespaidu, jo vilna izskatās izpūrusi un savēlusies, īpaši tiem eksemplāriem, kuriem vilnas viļņojums vājāk izteikts.
   Eiropā praktiski šo kaķu nav. Latvijā 90. gadu vidū Persijas kaķu metienā piedzima kaķēni ar viļņotu vilnu, tādi ir dzimuši arī Čehijā 80. gados.
 

Atpakaļ uz augšu

-Britānijas īsspalvainie kaķi-

 

Pasaules Čempions

Suprimcats Golden Itchy

 

BRI ny 2264 melni zeltainas marmorkrāsas

 

 


   Viena no Eiropā visizplatītākajām kaķu šķirnēm ir Britānijas īsspalvainie kaķi. Šo kaķu senči jau konstatēti senās Romas laikos, bet pirmoreiz izstādīti 1880. gadā. Šobrīd Britānijas īsspalvainajiem kaķiem ir vairāk par 70 krāsu varietātēm.
   Britānijas kaķi ir vidēja vai liela auguma, ar spēcīgu, smagu ķermeni, platām krūtīm, īsām, resnām kājām; aste īsa, ar noapaļotu galu. Britānijas kaķiem galvas formas veidojums tos atšķir no pārējo īsspalvaino kaķu šķirnēm. Kaķiem galva ir liela, apaļa, masīva, ar īsu, resnu kaklu, piepildītu pakakli; zods ļoti spēcīgs, purns īss, plats, arī deguns īss un plats, bez lauzuma; ausis vidēji lielas, plati novietotas, noapaļotiem galiem; acis lielas, labi atvērtas, apaļas, krāsa no dzintardzeltenas līdz vara krāsai, kolorpointiem – zilas. Vilna ir īsa, bieza, mīksta, līdzīga plīšam un aug stāvus, ar biezu pavilnu; pavilna un akotmati vienāda garuma. Visam vilnas matam visā garumā jābūt nokrāsotam vienā krāsā (izņemot varietātes ar tikingu un tipingu).
   Latvijā pirmie Britānijas kaķi tika ievesti 90. gadu sākumā, šobrīd tā ir viena no izplatītākajām un populārākajām šķirnēm. Pateicoties šķirnes entuziastiem, kaķu genofonds nepārtraukti papildinās ar jauniem dzīvniekiem, tie ir importēti no Norvēģijas, Vācijas, Holandes, Dānijas, Krievijas, Beļģijas, Luksemburga, Izraēla.
   Vispopulārākie ir zilas krāsas kaķi, viņu vidū ir arī vienīgā pasaules čempione, bet līdzās zilajiem Britānijas kaķiem arvien vairāk parādās citas krāsas kaķi – krēmkrāsas, violeti, violetas un šokolādes krāsas bruņurupuči, kolorpointi un sudraboti svītroti, punktoti.Pavisam nesen tika atvesta pirmā šinšillas krāsas kaķene. Ir vairākas audzētavas, kas nopietni nodarbojas ar šķirni dažādos klubos.
   Britānijas kaķi tiek vērtēti pēc šādas punktu sistēmas:

Ķermenis                  20 punkti
Galva                       30 punkti
Acis                          10 punkti
Vilnas krāsa             25 punkti
Vilnas kvalitāte       10 punkti
Kondīcija                  5 punkti
Kopā                     100 punkti


   Britānijas kaķi ir nosvērti, mierīgi, kaķenes parasti nedaudz atturīgākas nekā runči. Britānijas kaķu metienos dzimst pat līdz 9 kaķēniem, kaķenes ir ļoti labas mātes.
 

Atpakaļ uz augšu

-Skotu nokareno ausu kaķi-

 

 

Pasaules Čempions

Kora Betsy

 

SFS fs 2262

sudrabotas marmorkrāsas bruņurupucis

 

 

 

   Literatūras avotos jau sen minēts, ka Ķīnā dzīvojusi balta, garspalvaina kaķene ar īpatnējiem ausu galiņiem - tie bijuši ieliekti uz priekšu. Tā kā ilgu laiku valdīja uzskats, ka šādi kaķi dzīvo tikai Ķīnā, tad tos sauca par Ķīnas kaķiem. 1961. gadā kaķi ar nokarenām ausīm tika atklāti gan Skotijā, kur aitu gans Viljams Ross kādā fermā uzgāja kaķēnus ar šādām ausīm, gan citur. Sākumā skotu kaķu audzētāji uzskatīja, ka šķirnei ausis noliektas tādēļ, ka vairums šo kaķu dzīvoja uz salas, kur strautos ķēra zivis, tāpēc noliekums pasargāja ausis no ūdens iekļūšanas, taču patiesībā tā ir dabiska mutācija.
   Skotijas nokareno ausu kaķis ir vidēji liels ar īsu, muskuļotu ķermeni un vidēji garām,taisnām kājām. Galva apaļa, ausis plati novietotas, noapaļotie ausu galiņi noliekti uz priekšu; deguns īss, plats, pieļaujams neliels lauzums; acis apaļas, lielas; aste gara, apaļa visā garumā, ar strupu galu. Vilna līdzīga Britānijas kaķu vilnai, sastopamas arī visas Britānijas kaķu krāsu varietātes.
   Kaķi populāri visā pasaulē, bet 90. gados tika aizliegti FIFe klubu sistēmā. Šobrīd gan aizliedums ir atcelts.
   Iegādājoties Skotijas nokareno ausu kaķi, uzmanība jāpievērš viņa ķepām - vai nav pirkstu anomālijas, kā arī uzmanīgi jāpārbauda aste. Tā maigi un uzmanīgi jāpaloka, lai pārbaudītu, vai nav saauguši mugurkaula skriemeļi un tā nav kļuvusi nekustīga.
   Metienos šiem kaķiem dzimst kaķēni gan ar stāvām, gan nokarenām ausīm. Kaķi ar stāvām ausīm ir straiti, un tos izmanto selekcijā, jo divus kaķus ar nokarenām ausīm cenšas nepārot sakarā ar letālā gēna klātbūtni. Notiekt, vai kaķēni būs ar nokarenām ausīm, var tad, kad tie ir 3 nedēļas veci.
   Šķirne Latvijā ievesta samērā nesen, pirms 4 gadiem, bet iekarojusi lielu popularitāti. Šos kaķus audzē galvenokārt klubā "Felimurs".
 

   Skotijas nokareno ausu kaķi izstādēs vērtēti pēc šādas punktu sistēmas:
 

Galva                       20 punkti
Ausis                        30 punkti
Ķermenis                 15 punkti
Aste                         15 punkti
Vilnas krāsa              5 punkti
Vilna                        10 punkti
Acu krāsa                  5 punkti
Kopā                     100 punkti

 

Atpakaļ uz augšu

-Krievu zilie kaķi-

 

 

 

Eiropas Čempions

Albine Grey Stone

 

 

 

 

 

   Krievu zilais kaķis ir viena no retajām šķirnēm, kas izveidota Krievijā pirms vairākiem gadsimtiem. Speciālisti uzskata, ka šo kaķu dzimtene ir Arhangeļska, kur vēl tagad dzīvo daudz kaķu ar vienmērīgi zilu krāsu bez svītrām un punktiem.
   Gadsimtu gaitā kaķis vairākkārt mainījis savu nosaukumu. Tas saukts par Arhangeļskas, Spānijas zilo kaķi un Maltas kaķi. Ir droši zināms, ka vairāki šādi kaķi dzīvojuši ķeizarienes Katrīnas II galmā, kura dažus dzīvniekus uzdāvinājusi Anglijas karalienei. Ir ziņas, ka pirmo reizi šie kaķi izstādē demonstrēti 1880. gadā Anglijā, bet ASV ievesti 1900. gadā. Jebkurā gadījumā Krievijas revolūcija iznīcināja ne tikai aristokrātus, bet arī viņu sadzīvi. Lolotie un augstmaņu namos turētie kaķi izklīda kur kurais. Tikai pateicoties Anglijas un Skandināvijas kaķu audzētājiem, kuri Anglijā saglabātos dāvinātos kaķus krustoja ar Austrumu kaķiem, šķirne izdzīvoja, bet zaudēja daļu no savas smagnējības.
   Mūsdienās krievu zilais kaķis ir dzīvnieks ar elegantas, iegarenas formas ķermeni, kas balstās uz tievām, garām kājām un šaurām, ovālām ķepām; tā galva atgādina strupu ķīli, piere ir taisna vai nedaudz izvelbta, deguns īsāks nekā siāmiešiem, tā pamatnē neliels izliekums, piere ar degunu uzacu kaulu līmenī veido noapaļotu leņķi; zods spēcīgs; acis mandeļveida formas, tālu viena no otras novietotas un zaļā krāsā; ausis lielas, smailiem galiem, nedaudz noliektas uz priekšu. Kakls un aste mēreni gari, aste virzienā uz galu sašaurinās. Vilna aug stāvus, īsa, plīšveida, vilnas matu galiņi gaišāki nekā pie saknēm.
   Krievu zilie kaķi ir miermīlīgi, labi sadzīvo ar citiem dzīvniekiem un bērniem.

   Šos kaķus izstādēs vērtē pēc šādas punktu sistēmas:

Ķermenis                    30 punkti
Galva un ausis           25 punkti
Acis                            10 punkti
Vilnas kvalitāte         20 punkti
Vilnas krāsa               10 punkti
Kondīcija                     5 punkti
Kopā                        100 punkti

 

Atpakaļ uz augšu

-Reksi-

 

   1946. gadā Vācijā, Berlīnē, pie kādas slimnīcas atkritumu tvertnēm pirmoreiz tika atrasta kaķene ar viļņotu vilnu. Diemžēl pēc kara Vācijai bija pietiekami citu problēmu, ko risināt, tāpēc fakts par šādu kaķi palika konstatācijas līmenī.
   Par reksu šķirnes pamatlicējiem tiek uzskatīti Anglijas felinologi. Kornvolas grāfistē dzīvojošā A.Enismora savas īsspalvainās kaķenes metienā ievēroja dažus kaķēnus ar viļņotu vilnu ( kaķenes krāsa bija – bruņurupucis ar baltu). Enismoras kundze audzēja arī trušus, kuru vidū arī ir šķirnes, kas viļņotās vilnas dēļ nosauktas par reksiem, tāpēc audzētāja šo nosaukumu izvēlējās arī kaķiem. Kaķēni tika parādīti ģenētiķiem, kuri ieinteresējās par šo parādību un palīdzēja A. Enismorai izveidot audzēšanas programmu, šķirni nosaucot par Kornvolas reksiem.
   Dažus gadus vēlāk – 1960. gadā – Devonas grāfistē atkal tika atrasta kaķene ar viļņotu vilnu. Kaķeni nosauca par Kirlī un tās pēcnācējus sapāroja ar Kornvolas reksiem, taču metienā dzimušie kaķēni bija ar gludu vilnu. Arī krustojot šos kaķus ar vācu reksiem un Oregonas reksiem, rezultāts bija tāds pats. Šādi tika noskaidrots, ka Kirlī pēcnācējiem ir cits gēns, kas nosaka viļņotu vilnu, tāpēc šos kaķus nodēvēja par Devonas reksiem.
   ASV Oregonas štatā kaķu audzētāja Stringema 1959. gadā ieguva sprogainu kaķeni, kuru nosauca par Sprogaino Marselu. Kaķene nodzīvoja 13 gadus, taču par viņas pēcnācējiem ziņu nav, līdz 80. gadu vidū kaķu audzētājs Smits kādā parversmē atrada kaķēnu ar viļņotu vilnu, visticamāk, kādu Marselas pēcnācēju. Viņš šķirnei deva Oregonas reksa nosaukumu, taču darbs vēl turpinās un šī šķirne atzīta nav ne ASV, ne citur.
   Arī agrākās Prūsijas teritorijā reižu reizēm parādījās kaķi ar viļņotu vilnu. Tos izveda uz Franciju, Holandi un ASV. Tur tiem deva nosaukumu „Vācijas rekss”.
   Visiem reksu šķirnes kaķiem galvenā iezīme ir viļņotā vilna. Kornvolas un Vācijas reksiem tā ir bieza, īsa zīdaina. Vilna ir ļoti labi viļņota, tā ir divreiz īsāka par citu īsspalvaino kaķu vilnu. Kornvolas un Vācijas reksiem ūsas un uzacu spalvas arī ir vilņotas un normāla garuma.
   Kornvolas un Vācijas reksiem ir spēcīgs, muskuļots ķermenis un garas, tievas kājas. Acu un vilnas krāsa pieļaujama jebkura. Kornvolas reksiem ir ķīļveida galva ar garu degunu un spēcīgu zodu; galva izskatās plakana un atvirzīta atpakaļ. Ausis novietotas tuvu viena otrai un ir platas pie pamatnes. Kornvolas reksiem pāreja no pieres uz degunu profilā ir taisna, bet Vācijas reksiem tā vairāk izteikta. Pēdējiem ir arī robustāka ķermeņa uzbūve.
   No Kornvolas un Vācijas reksiem stipri atšķiras Devonas reksi. Tie ir dzīvnieki ar spēcīgu, muskuļotu ķermeni, platām krūtīm; priekškājas ir īsākas par pakaļkājām un izliektas. Galva atgādina strupu ķīli; vaigukauli izteikti, deguns īss, ar izteiktu lauzumu. Ausis lielas, ļoti platas pie pamatnes, noliektas uz priekšu, ausu gali noapaļoti, ar pušķīšiem. Acis lielas, mandeļveida, tālu un slīpi novietotas. Devonas reksiem vilna ir garāka nekā citiem reksiem, arī viļņojums nav tik izteikts. Šiem kaķiem bieži ir problēmas ar pietiekamu vilnu uz galvas, kājām, vēdera un astes. Šī problēma rodas, ja ilgstoši izmanto pat ļoti attāli radniecīgus dzīvniekus. Šādi trūkumi izstādēs nopietni samazina kaķa vērtējumu.
   Reksi ir ļoti aktīvi un rotaļīgi kaķi, kuriem nepieciešams kontakts ar cilvēku. Tie labāk sadzīvo ar cilvēkiem nekā ar citiem dzīvniekiem un sugas brāļiem. Metienos dzimst 3-6 kaķēni, kuri sākumā ir ar viļņotu vilnu, bet vēlāk tā iztaisnojas. Pēc zobu maiņas tā atkal kļūst viļņota. Vilnas maiņas laikā reksi var kļūt pilnīgi pliki, kamēr uzaug jaunā vilna. Reksus nesukā, bet ar roku vilnu nogludina. Reksu standarti apstiprināti 1967. gadā.
   Kornvolas reksi plaši izplatīti, Devonas – krietni retāk, bet daudz šo reksu ir Zviedrijā. Latvijā Kornvolas reksi tika ievesti 90. gadu sākumā no Somijas. Šodien tie ļoti izplatīti kaimiņvalstī Lietuvā, arī Rīgā ar šiem kaķiem nodarbojas vairākas audzētavas. 90. gadu vidū audzētāja Jeļena Bičkova ieveda Latvijā pirmos Devonas reksus no Vācijas. Pēdējā laikā to skaits arvien pieaug.
   1991. gadā Urālos tika atrasti pusgarspalvaini kaķi ar viļņotu vilnu, kurus nodēvēja par Urālu reksiem. Sanktpēterburgā atvestie Morozs un Morožko gan pēcnācējus nedeva, un šobrīd nav ziņu par darbu šīs šķirnes veidošanā.

   Reksi izstādēs tiek vērtēti atšķirīgi.

               Kornvolas reksu vērtējumu tabula:
Ķermenis un kājas   25 punkti
Vilna                        35 punkti
Ūsas un uzacis           5 punkti
Galva                       25 punkti
Aste                            5 punkti
Kondīcija                   5 punkti
Kopā                      100 punkti

               Vācijas reksu vērtējumu tabula:
Vilna                         40 punkti
Ūsas un uzacis            5 punkti
Ķermenis                  25 punkti
Galva                       20 punkti
Ausis                        10 punkti
Kondīcija                   5 punkti
Kopā                      100 punkti

                Devonas reksu vērtējuma tabula:
Vilna                          40 punkti
Ūsas un uzacis            5 punkti
Ķermenis                   20 punkti
Galva                        20 punkti
Ausis                         10 punkti
Kondīcija                    5 punkti
Kopā                       100 punkti
 

Atpakaļ uz augšu

-(Kanādas) Sfinksi-

 

 

Asteriks Z Ketsal

 

 

 

   Pie īsspalvaino kaķu šķirnes pieder arī bezvilnas kaķi - sfinksi. Šie kaķi ir bijuši pazīstami jau pirms gadu tūkstošiemacteku valstī, par ko liecina ziņas par bezvilnas kaķiem, kurus sauca par Meksikas nakts kaķiem. Šodien šī šķirne ir neglābjami zudusi, jo šķirnes pēdējais pāris, kas dzīvoja pie indiāņa Šinika, nobeidzās, neatstājot pēcnācējus.
   Šķirnes pamatā ir dabīga mutācija, kas skar ne tikai kaķus, bet arī suņus un peles. 1966. gadā Kanādā, Ontārio, kaķenei ar normālu, īsu vilnu piedzima metiens bez vilnas. Kaķu audzētājs Riads Bava nopirka šo kaķeni un vienu metiena runcīti, abus pēc laika sapāroja un ieguva metienu, kur daļai kaķēnu bija vilna,daļai ne. Šā metiena pēcnācējiem turpmāk arī bija tādi paši metieni - daļa vilnainu kaķēnu, daļa bezvilnas. Turpmākajā šķirnes veidošanas darbā iekļāvās audzētājs Kins Tenhove, kurš pāroja bezvilnas kaķus ne tikai ar īsspalvainajiem kaķiem, bet arī ar siāmiešiem, tāpēc sāka veidoties divu tipu sfinksi: vieni bija masīvāki kaķi ar strupākām galvām, otri - elegantāki un vieglāki. 1972. gadā kaķu audzētājs no ASV Toms Smits uzrakstīja šķirnes standartu.
   Sfinksus sauc par bezvilnas kaķiem, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir kaila āda. Sfinksa ķermenis ir klāts ar cilvēka acij gandrīz neredzamu vilnas kārtiņu, kura taustot atgādina samtu. Uz purna, kājām, astes dažreiz ir garāka vilna, kas, kaķēnam augot, parasti izzūd. Lielākajai sfinksu daļai ūsu un uzacu nav. Kad sfinksi met vilnu, no dzīvnieka ķermeņa birst putekļi. Pēc uzbūves sfinksi atgādina Devonas reksus. Tiem ir labi attīstīts, pagarš ķermenis ar izteikti platām krūtīm; kājas tievas, bet ar muskuļotām ciskām, priekškājas īsākas par pakaļkājām, priekškājām labi izteikts piektais pirksts, tās ir izliektas. Aste dara, cieta, tiek saukta arī par "lauvas asti", sašaurinās virzienā uz galu, atgādina pātagu. Galva sfinksiem nedaudz pagarinātas ķīļveida formas ar izteiktiem vaigu kauliem un spēcīgu zodu, raksturīga pāreja no pieres uz degunu. Ausis lielas, platas pie pamatnes un ar noapaļotiem galiem, paplati novietotas. Acis ir lielas un pēc formas atgādina citronu, spožas un izteiksmīgas. Ķermeņa krāsojums sfinksiem var būt dažāds - vienkrāsains, divkrāsains, ar tebi krāsojumu. Kaķa āda veido krokas. Kaķēni ir ļoti krokaini, pieaugušiem dzīvniekiem krokām obligāti jābūt uz galvas, nedaudz uz ķermeņa. Sfinksi svīst, un sviedri ir pigmentēti, tāpēc kaķi nākas bieži mazgāt, jo pretējā gadījumā tas novārtīs gan mēbeles, gan veļu. Ir sfinksi, kuriem sviedru izdalās ļoti maz.
   Sfinksu ķermeņa temperatūra ir paaugstināta, proti, 42*C, tāpēc, taustot ar roku, ķermenis šķiet karsts. Sfinksi attīstās lēni, pat gadu vecs dzīvnieks vēl nav pilnībā nobriedis. Vienlaikus tie ir ļoti mīlīgi, kustīgi, labsirdīgi dzīvnieki, kuri izjūt lielu mīlestību pret savu saimnieku, visur tos pavada kā sunīši; ir ļoti kustīgi un rotaļīgi. Sakarā ar sfinksu paaugstināto temperatūru to vielmaiņa norit daudz straujāk nekā citiem kaķiem, tāpēc barības patērņš ir lielāks nekā citiem kaķiem. Sfinksi var patikt vai nepatikt, bet nevienu šie kaķi neatstāj vienaldzīgu.
   Sfinksi pasaulē galvenokārt izplatīti Kanādā un ASV. Eiropā lielākās sfinksu audzētavas ir Holandē, Beļģijā un Francijā. 1993. gadā pirmais sfinksu pāris no Beļģijas tika ievests Latvijā. Runcītis diemžēl pārslimoja ūrīnakmeņu slimību, tika sterilizēts un pēcnācējus neatstāja, bet kaķenei ir bijuši trīs metieni. Nedaudz vēlāk arī no Krievijas tika ievesti sfinksi, kuri devuši jau divus metienus. Ar Kanādas sfinksu audzēšanu Latvijā nodarbojas audzētava Golden Nest, īpašniece I. Kubasova klubā "Felimurs", audzētāva Inger's klubā Mooncat, īpašniece L. Ūdre. 2001. gadā pārojumā ar Devonas reksu (šķirnes atjaunošanas nolūkā šādi pārojumi ir pieļaujami) tika iegūts sfinksa runcītis kolorpointkrāsa ar baltu, kas ir vēl reti sastopama parādība. 2001. gadā audzētava Al Rashdan papildināja Latvijā dzīvojošo sfinksu skaitu ar vienu kaķeni un diviem runčiem. Paralēli tika atvesta vēl viena sfinksa kaķene. Pamazām sfinksu šķirne aug plašumā, daudzi interesējas par šīs neparastās šķirnes kaķiem.Tā kā pastāv vēl arī cita sfinksu šķirne, tad pirmo nosauca par Kanādas, lai tos atšķirtu no Donas sfinksiem, par kuriem stāstīšu turpmāk.

 

Atpakaļ uz augšu

-Donas Sfinkss-

 

   1991. gadā Rostovā pie Donas parastai kaķenei piedzima metiens, kam vietējie veterinārārsti konstatēja iedzimtu kailo ēdi, jo kaķēniem nebija vilnas, vai arī tā bija uz atsevišķām ķermeņa daļām. Par laimi, kaķēni netika iznīcināti, bet nonāca Sanktpēterburgas kluba „Kotofejs” audzētāju rokās. Viņi uzsāka darbu ar šiem kaķiem. Felinologi uzskata, ka šķirnes pamatu veido dabiskas mutācijas rezultātā dzimuši kaķi. Pēterburdzieši konstatēja, ka, pārojot šos dzīvniekus gan ar pusgarspalvainajiem kaķiem, gan īsspalvainajiem kaķiem, metienos dzima bezvilnas kaķēni, kuru trūkums bija tas, ka bieži galva, kājas un aste bija klāta ar viļņotu vilnu. Pārojumos ar siāmiešiem lielākā daļa kaķēnu bija bez vilnas , taču pasliktinājās tips – kaķi kļuva elegantāki, ar slaidāku ķermeni. Mēģinājumi legalizēt šķirni sastapās ar lielu pretestību – ārzemju kaķu audzētāji kategoriski atteicās atzīt šķirni, līdz beidzot 1998.gadā WCF sistēmā tika apstiprināts šķirnes standarts un noteikts, ka titulus, ne augstākus par CAC, var saņemt tie Donas sfinksi, kuriem ciltsrakstos vismaz 3 paaudzēs ir Donas sfinksi.
   No Kanādas sfinksiem Donas sfinksi atšķiras ar ķermeņa uzbūvi – tie ir īsāki, smagnējāki, arī galvas veidojums ir drīzāk trijstūrveida. Bieži Donas sfinksiem sastopama acu patoloģija – entropija, kad plakstiņa malas iegrieztas uz iekšu un kaķis nevar pilnībā atvērt acis.
Darbs pie šķirnes nostiprināšanas un attīstības turpinās, nopietnākos un labākos rezultātus ir guvusi T. Jemeļjanovas kundze no Maskavas. Pēterburdzieši, savukārt, strādā ar siāmiešu līniju pēctečiem, kurus nosaukuši par Piterboldiem, taču šī šķirne pagaidām nav akceptēta un uzskatāma par eksperimentālu grupu. Latvijā Donas sfinksi tika ievesti 2000.un 2001. gadā, un pagājušajā gadā audzētāja Ž. Zariņa ieguva pirmo metienu.

 

Atpakaļ uz augšu

-Taizemes kaķis-

 

 

Atpakaļ uz augšu

-Eksotiskie kaķi-

 


   Šī kaķu šķirne ASV tika izveidota jau pagājušā gadsimta 20. gados, taču oficiālu šķirnes apstiprinājumu ieguva tikai 1967. gadā, bet Eiropā šos kaķus pirmo reizi izstādīja tikai 80. gadu vidū. Ilgā atzīšanas laika iemesls bija speciālistu šaubas par to, vai kaķi uzskatāmi par šķirni, jo iegūti, pārojot Persijas kaķus ar Amerikas īsspalvainajiem, un runa var būt par hibrīdu, kura genotips pilnībā nav nostiprinājies. Arī šodien vēl neiesaka pārot divus eksotiskos kaķus, jo stipri var pasliktināties kaķu tips. Eiropā kaķi tika atzīti 1984. gadā, un to skaits arvien pieaug, jo dzīvnieki ir pietiekami efektīgi, tos pat dēvē par „lācīšiem-ķepainīšiem”.Tie ir piemēroti cilvēkiem, kuriem patīk Persijas kaķi, bet nav vēlēšanās kopt to garo vilnu. Ne velti saka, ka tie ir „kaķi slinkiem cilvēkiem”. Eksotisko kaķu vilna ir īsa, var būt ne garāka par 4 cm, bieza, līdzīga plīšam, elastīga. Atšķirība ir tikai vilnas garumā, citādi tie ir absolūti līdzīgi Persijas kaķiem, arī raksturs ir tāds pats kā persiešiem. Ir daži klubi, kuri šos kaķus vērtē garspalvaino kaķu grupā vai pat atsevišķā grupā. Latvijā pirmie eksoti parādījās 90. gados, un šodien to skaits un krāsu varietātes ir ļoti dažādas, tomēr tik populāri kā Britānijas kaķi tie nav. Vērtējumu skala ir analoga Persijas kaķu vērtējumam.
 

Atpakaļ uz augšu

-Siāmas kaķi-

 

   Viena no vecākajām kaķu šķirnēm pasaulē. Ap mūsu ēras 400. gadu Taizemes ( Senās Siāmas) freskās attēloti kaķi, kuriem ir gaišs ķermenis, bet galva, kājas un aste iekrāsotas tumšākā krāsā. Senatnē Taizemē kaķi tika uzskatīti par nacionālo bagātību, tie tika turēti tempļos un bagātnieku mājās, izvest no valsts tos bija stingri aizliegts. Siāmas karalis Pradganipoha 1884. gadā Lielbritānijas konsulam Ovenam Goldam uzdāvināja pirmo Siāmas kaķu pāri – runci Pho un kaķeni Miu, kurus 1890. gadā Londonas izstādē eksponēja konsula māsa.
   Arī vācu ceļotājs Peters Simons Pallase, attēlodams savu ceļojumu pa Kaspijas jūras rajonu 1793. gadā, stāsta par tur redzēto kaķi, kurš pēc apraksta ļoti atgādina siāmieti.
Angļi cītīgi sāka nodarboties ar šo kaķu selekciju, un 1892. gadā tika apstiprināts šķirnes standarts.
   Laika gaitā Siāmas kaķa tips ir ievērojami mainījies. Pirmie Siāmas kaķi pēc izskata drīzāk līdzinājās Tajas kaķiem. Šiem kaķiem bieži arī bija saīsināta vai par lauzta aste, par ko daudzi īpašnieki sevišķi priecājās, apgalvodami, ka šāda pazīme piemītot tikai karaliskajiem siāmiešiem.
   Siāmas kaķu visinteresantākā iezīme ir viņu vilnas krāsojums savienojumā ar zilas krāsas acīm. Šāds krāsojums ar gaišu ķermeni un skaidri saredzamu tumšāku vilnu uz galvas, kājām un astes tiek saukts par akromelānismu, un tas parādās pēcnācējiem tikai tad, ja abiem vecākiem ir šis recesīvais gēns. Tāpēc dziļi sarūgtināti būs tie kaķu īpašnieki, kuri, gribēdami iegūt uzlabotus kaķēnus ar skaisti zilām acīm un savdabīgo akromelānisko krāsojumu, pāros citu krāsu dzīvniekus ar siāmiešiem.Šādos metienos iegūtie kaķēni būs visās citās krāsās, bet tikai ne kolorpointi.
   Kaķu audzētājiem ir zināms, ka Siāmas kaķiembiežāk nekā citu šķirņu kaķiem astēs sastopami lūzumi, arī acis mēdz šķielēt. Šau sakarā pat ir vairākas leģendas: viena stāsta, ka Siāmas princeses, dodamās peldēties, savus gredzenus vērušas kaķim uz astes, bet, lai tie nepazustu, asti sasējušas mezglā. Otra leģenda vēsta, ka siāmieši tempļos ļoti cītīgi apsargājuši dārgumus un skatījušies uz tiem tik cieši, ka acis sākušas šķielēt. Protams, tās ir leģendas, bet patiesība ir daudz prozaiskāka – gan kroplās astes, gan šķielējošās acis rodas gēnu mutācijas rezultātā, neveiksmīgi izvēloties pārus.
   Mūsdienu Siāmas kaķis ir elegants dzīvnieks ar garu, slaidu, izstiepu ķermeni; garām, tievām kājām; garu, slaidu kaklu; garu, tievu, vienmērīga resnuma asti visā garumā. Šajā šķirnē gandrīz viss ir garš: arī galva ir slaida, trijstūrveida, ar šauru pieri, pilnīgi nemanāmu pāreju no pieres uz garo, taisno degunu, zods spēcīgs. Acis mandeļveida, slīpi novietotas, rudzupuķu zilas. Ausis lielas, plati novietotas un it kā pavērstas uz sāniem.Vilna gluda, īsa, mīksta, labi pieguļ ķermenim, bez pavilnas. Krāsu varietātes pamatā ir sešas – ar tumši brūnām iezīmēm, šokolādes krāsas, zilām, violetām, krēmkrāsas un sarkanām iezīmēm, šo krāsu sajaukums bruņurupuča krāsas iezīmēs vai arī šīs pašas krāsas ar svītrojumu. Ķermenimun atzīmēm jābūt labi redzamā kontrastā. Siāmas kaķu vilna aukstumā tumsnē, tāpēc kaķi ļoti jāsargā no aukstuma.
   Siāmas kaķi ir ļoti gudri, mīl savu saimnieku vairāk nekā viņa mājokli, ir ļoti mīlīgi un kustīgi, bet tiem ir skaļa balss, kā arī īpašniekam jāgādā, lai kaķim būtu ar ko nodardoties. Ja ilgstoši neesat mājās, labāk turēt divus siāmiešus. Kaķenes meklēšanās laikā ir ļoti skaļas, tas jāņem vērā pirms kaķa iegādes. Arī par apetītes trūkumu šie kaķi nesūdzas, tādēļ jāuzmanās, lai tos nepārbarotu.
   Pirmie Siāmas kaķi tika atvesti Latvijā 80. gadu beigās no Čehijas, vēlāk arī no Holandes, bet diemžēl mūsu valstī šie dzīvnieki netiek pilnībā novērtēti, tāpēc daudzas audzētavas ir savu darbību pārtraukušas. Ļoti daudz šo kaķu ir Norvēģijā un Zviedrijā, bet par īstenu šķirnes selekcijas centru izveidojusies Šveice.
   Siāmas kaķu metienos parasti dzimst 3-6 kaķēni, taču mēdz būt arī lielāki metieni. Kaķēni sākotnēji ir balti, un tikai vēlāk tiem sāk krāsoties galva, kājas un aste. Vislēnāk krāsojas kājas.

   Siāmas kaķi izstādēs tiek vērtēti pēc šādas punktu sistēmas:

Galva                         25 punkti
Acu krāsa                   15 punkti
Ķermenis                    25 punkti
Vilna                           10 punkti
Iezīmju krāsojums      10 punkti
Vilnas struktūra         10 punkti
Kondīcija                     5 punkti
Kopā                        100 punkti
 

   Līdz ar šīs šķirnes aprakstu esam iepazinuši gandrīz visas kaķu šķirnes, kādas šobrīd ir sastopamas pasaulē, taču tas nenozīmē, ka pēc kāda laika neradīsies atkal jaunas, jo kaķu selekcionāri ir ļoti aktīvi, bet daba kādreiz mums sagādā negaidītus pārsteigumus. Domāju, ka daudzo šķirņu klāstā pat visprasīgākais potenciālais kaķa saimnieks var atrast sev piemērotu šķirni.

 

Atpakaļ uz augšu

-Austrumu kaķi-

 

   Šķirne ir pastāvējusi jau Senajā Siāmā, taču tās selekcija nopietni sākta tikai pēc Otrā pasaules kara. Profesors Švangarts Drēzdenē jau pirmskara gados bija selekcionējis Austrumu kaķus melnā un zilā krāsā, taču kara gados viņa darbs tika pilnībā iznīcināts. Pēc kara ar šķirnes audzēšanu šaka nodarboties Lielbritānijas selekcionāri, un 1974. gadā tā tika oficiāli atzīta.
   Austrumu kaķi pēc savas ķermeņa uzbūves pilnībā līdzinās Siāmas kaķiem, taču tiem nav akromelāniskā krāsojuma. Austrumu kaķiem ir vidēji garš, slaids ķermenis, kas balstās uz garām, tievām kājām (pakaļkājās garākas par priekškājām) ar mazām, ovālām ķepām; aste gara, tieva. Īpaši elegants ir arkveidīgais, tievais kakls un slaidā ķīļveidīgā galva ar plakano pieri un garo, taisno degunu. Nav vēlams sašaurinājums no vaigu kauliem uz purnu (pinch). Acis mandeļveida, slīpi novietotas un zaļā krāsā; ausis lielas, plati novietotas. Vilna ir īsa, pieguloša, spīdīga un mīksta, bez pavilnas. Austrumu kaķiem ir dažādas krāsu varietātes – gan vienkrāsaini, no kuriem visefektīgākie ir melnie ( tā saucamie ebony krāsas kaķi), gan šokolādes brūnie ( nosaukta par Havanas krāsu). Virkne krāsu ir ar tebi krāsojumu. Pēdējā laikā tradicionālajām krāsām pievienojusies vēl arī kanēļkrāsa un divkrāsainie varianti. Īpaši daudz selekcijas darbā šodien tiek darīts Šveicē.
   Austrumu kaķi ir ļoti gudri, tīrīgi, labi satiek ar citiem dzīvniekiem. Vieni no retajiem, kuri ļoti mīl savus saimniekus un savā paskaļajā balsī mēdz „sarunāties” ar tiem. Ir diezgan ēdelīgi, tāpēc īpašniekam ļoti jāseko, lai kaķi nepārbarotu. Ļoti viegli kopjami, tāpēc pietiekami populāri.
   Latvijā pirmie Austrumu kaķi parādījās 90. gadu sākumā, šodien ar to audzēšanu nodarbojas audzētavas Al Rashdan – īpašniece I.Lēpe, Fairy Dream – īpašniece J.Vasiļjeva, Elegant Style – īpašniece J. Bičkova.

   Kaķi izstādēs tiek vērtēti pēc šādas punktu sistēmas:

Ķermeņa tips, kājās un aste     25 punkti
Vilnas struktūra                       10 punkti
Vilnas krāsa                             10 punkti
Vilnas kvalitāte                        10 punkti
Galva                                       25 punkti
Acu krāsa                                15 punkti
Kondīcija                                  5 punkti
Kopā                                     100 punkti

Šos kaķus pāro arī ar Siāmas kaķiem, bet pēdējā laikā dažas organizācijas ir noteikušas to pārošanu tikai šķirnes robežās.

End

__________________________________________________________________________